1. Zelta medaljons ar hercogienes portretu aversā. Reversā Pomerānijas ģerbonis. D. Bruģa foto.

Medaljona oriģināls atrodas Berlīnes Bodes muzejā, Valsts monētu kabinetā. Tas darināts zeltā un tapis pēc 1600. g., kad Elizabete Magdalēna apprecējās ar hercogu Frīdrihu. Aversa malā puslokā iegravēts: V[on] G[ottes] G[naden] Elisab[eth] Mag[dalena] G[eborene] Z[u] S[tettin] P[ommern] I[n] L[iefland] Z[u] Cur[land] U[nd] Se[mgallen] H[erzogin] – “no Dieva žēlastības Elizabete Magdalēna, dzimusi Štetīnes Pomerānijas [firstiene], Kurzemes un Zemgales hercogiene Livonijā”.

2. Elizabetes Magdalēnas testamenta kodicils. Jelgavā, 1638. g. 18./28. jūnijā. Pašrocīgs. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 34. l.

Līdz mūsdienām saglabājies arī hercogienes testaments (LVVA, 554. f., 3. apr., 34. l., 26.–34.  lp.), kas sastādīts vienlaicīgi ar kodicilu. Hercogiene vēlējās, lai viņu apbedītu Jelgavas pils baznīcas hercogu kapenēs un lai sēru ceremoniju vadītu galma mācītājs Georgs Mancelis. Par savu vienīgo mantinieku Elizabete Magdalēna iecēla vīru – hercogu Frīdrihu. Kodicilā izteikta arī prasība izgatavot un uzstādīt altāri Jelgavas Trīsvienības baznīcā gadījumā, ja viņa to nepagūtu izdarīt savas dzīves laikā, uzskaitīti novēlējumi Jelgavas baznīcām, nabagmājai, atraitņu patversmei, tāpat arī mācītājiem, galminiekiem, muižu pārvaldniekiem un kalpotājiem.

3. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas dzimtais – Pomerānijas-Volgastes ģerbonis. Vitrāža no Tērvetes (Kalnamuižas) baznīcas. Foto no Rundāles pils muzeja kolekcijas.

Kalnamuižas jeb Tērvetes baznīca būvēta 17. gs. sākumā. Tās iekārtas daļas 20. gs. nonākušas dažādos Latvijas muzejos.
Vitrāžas ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas un hercoga Frīdriha ģerboņiem kādreiz rotājušas arī Mežmuižas (Augstkalnes) baznīcas logus.

4. Elizabetes Magdalēnas pūra inventāra saraksts. Fragments. Volgastē, 1599./1600. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 200. l.

Saraksts aptver 77 lapas. Tajā minētas dārglietas, grezni apģērbi, gultas veļa utt., pat divas apzeltītas karietes. Pūra kopējā vērtība pārsniedza 50 000 dālderu. Atsevišķā sarakstā uzskaitītas dāvanas Elizabetei Magdalēnai no viņas radiem un Pomerānijas pilsētām. Piemēram, māte viņai dāvinājusi kaklarotu ar dimantiem, pērlēm un grifa figūru, aizbildnis – rotu „ar papagaili”, bet brālis hercogs Filips Jūliuss – kaklarotu ar Pomerānijas un Braunšveigas ģerboņiem.

5. Zviedrijas karalienes Marijas Eleonoras, Gustava II Ādolfa atraitnes, vēstule hercogienei. Gripsholmas pilī, 1638. g. 15. februārī (vec. st.). LVVA, 554. f., 1. apr., 151. l.

1636. g. 23. augustā (vec. st.) Zviedrijas valdība bija apsolījusi izmaksāt Kurzemes hercogienei kompensāciju par karā nodarītajiem zaudējumiem. Sešu gadu laikā Elizabetei Magdalēnai kopumā bija jāsaņem 18 000 poļu florīnu jeb guldeņu. Zviedri solīja ik gadu 1. janvarī izmaksāt hercogienes pilnvarotam pārstāvim 3000 florīnu jeb 1000 dālderu. Tomēr solījuma izpilde kavējās. Tādēļ hercogiene vairākkārt vērsās ar lūgumiem un atgādinājumiem par izmaksu. Atbildot uz hercogienes lūgumu, karaliene-atraitne rakstīja, ka Zviedrijas pavaldoņu valdība jau devusi rīkojumu Rīgas portorija prefektam jeb pārvaldniekam par norunātās summas piešķiršanu hercogienei.
Turpmākajā laikā Elizabete Magdalēna saņēma daļu no minētās summas, taču vēl 1643. g. rudenī lūdza izmaksāt viņai atlikušos 6000 florīnus, jo pēdējos divos gados naudu atkal nebija saņēmusi.

6. Zviedrijas karalienes Marijas Eleonoras (1599–1655) portrets. Ap 1630. g.

Marijas Eleonoras tēvs bija Brandenburgas kūrfirsts un Prūsijas reģents Johans Sigismunds (1572–1619), bet māte – Kurzemes hercoga Vilhelma sievas Sofijas vecākā māsa Anna (1576–1625). Tādējādi viņa bija hercoga Jēkaba māsīca. 1620. g. Marija Eleonora apprecējās ar Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu (1594–1632). Pēc karaļa nāves varenais Uksenšērnu klans par valdnieci pasludināja sešgadīgo Kristīni (1626–1689), kamēr Marijai Eleonorai nācās samierināties ar pieticīgu dzīvi savā atraitnes tiesā Gripsholmā.

7. Elizabetes Magdalēnas zaudējumu uzskaitījums, zviedriem ieņemot Jelgavas pili. Zviedrijas valdībai iesniegtās atlīdzības prasības melnraksts [1621. g.]. LVVA, 554. f., 3. apr., 733. l.

Sarakstā minēti ar pērlēm un zeltu izšūti apģērbi, auduma tapetes, aizkari, segas, gultasveļa, sešas gultas ar baldahīniem, melnkoka spogulis sudraba ietvarā u.c. Īpaši atzīmēts Jelgavas Trīsvienības baznīcai pasūtītais altāris ar hercogienes un hercoga Frīdriha skulptūrām pilnā augumā 2000 guldeņu vērtībā, ko zviedri nolaupījuši Rīgā akmeņkaļa darbnīcā. Kopējais zaudējumu apjoms sasniedza 29 830 guldeņu jeb florīnu.

8. Kristīnes Uksenšērnas vēstule Elizabetei Magdalēnai. Valmierā, 1630. g. 12. janvārī. LVVA, 1100. f., 13. apr., 722. l., I sēj.

Kristīne (1609–1631) bija Zviedrijas kanclera grāfa Aksela Uksenšērnas (1583–1654) meita un zviedru karavadoņa Gustava Hūrna (Horn; 1592–1657) sieva. Viņa raksta, ka pēc hercogienes lūguma mēģinājusi likt lietā visu savu ietekmi, lai noskaņotu vīru par labu Kurzemes hercogu namam. Hūrns esot atbildējis, ka viņš labprāt atdotu atpakaļ hercogam zviedru ieņemto Jelgavas pili, tomēr karalis pret to iebilstot.
Hercogienes vēršanās pie karaļa līdzgaitnieka Gustava Hūrna sievas bija saistīta ar faktu, ka kopš 1625. g. rudens Jelgavas pils atradās zviedru rokās. Lai gan 1629. g. septembrī Altmarkā noslēgtais pamiers paredzēja, ka zviedriem jāatdod ieņemtās Kurzemes teritorijas bez kādiem noteikumiem, Gustavs II Ādolfs Jelgavas pils atdošanu saistīja ar virkni prasību, to vidū ar hercogistei neizdevīgu robežu un muitas līgumu noslēgšanu.

9. Ebas Brahes vēstule Elizabetei Magdalēnai. Stokholmā, 1634. g. 15. augustā (vec. st.). LVVA, 1100. f., 13. apr., 722. l., I  sēj.

E. Brahe bija zviedru karavadoņa un valdības locekļa Jakoba Delagardī (De la Gardie, 1583–1652) sieva. Vēstulē viņa pateicas par hercogienes labvēlību, ko baudījusi gan uzturoties Vidzemē, gan arī pēc atgriešanās Zviedrijā, un lūdz hercogienei viņas portretu. Citā vēstulē, 1636. g. 2. septembrī, E. Brahe apliecina, ka saņēmusi Elizabetes Magdalēnas un hercoga Frīdriha portretu.

10. Ebas Brahes (1596–1674) portrets.

Ebai Brahei pirms 1618. g. notikušajām laulībām ar grāfu Jakobu Delagardī bijuši tuvi sakari ar Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu un arī pēc tam viņa saglabājusi savu ietekmi galmā.

11. Rīgas tirgotāja Arenda Samsona kvīts. Rīgā, 1641. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 220. l.

Kvītī minēti rudzi, mieži, auzas un griķi, ko tirgotājs bija saņēmis no hercogienes Elizabetes Magdalēnas muižām: Jumpravmuižas, Svētes, Lipstu muižas, Mežamuižas un Ozolmuižas – kopumā 286 valsts dālderu vērtībā. Daļu no ražojumiem Samsons jau bija nosūtījis uz Pomerāniju.

12. Dobeles pils un baznīca. Johana Rūdolfa Šturna zīmējums. 1661. g. Attēls no Rundāles pils muzeja kolekcijas.

Livonijas ordeņa celto pili hercogs Gothards papildināja ar jaunu korpusu. Hercogs Frīdrihs pili un muižu piešķīra sievai, nosakot to arī kā viņas atraitnes tiesu. Pils komplekss līdz ar baznīcu pēc Elizabetes Magdalēnas rīkojuma pārbūvēts 17. gs. 40. gados. Hercogiene pārcēlās no Jelgavas uz Dobeli 1643. g. nogalē, bet pārbūves darbi turpinājās vēl arī 1648. g. Attēla kreisajā pusē redzama Dobeles pilsētas baznīca.

13. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1648. g. 18./28. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr. 198. l.

Vēstulē hercogiene stāsta par jaunās Mežmuižas baznīcas būvi, norādot, ka vēlas, lai tās tornis būtu nokrāsots „pēc Jelgavas katoļu baznīcas parauga”, t. i. sarkanbrūns. Tāpat viņa lūdz hercogu atsūtīt minētā torņa krāsošanai nevācu (latviešu) mācekli, kurš strādā pie galma gleznotāja.

14. Mežmuižas (tag. Augstkalnes) baznīca. Foto no Rundāles pils muzeja kolekcijas.

Augstkalnes mūra baznīca būveta 1646.–1648. g. saskaņā ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas rīkojumu. Būvi atbalstīja vietējās draudzes muižnieki, kā arī hercogs Jēkabs.

15. Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1645. g. 19./29. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr. 198. l.

Hercogiene raksta, ka jaunās ēkas būve Dobelē sokoties labi. Viņa lūdz hercogu Jēkabu likt saražot nepieciešamo kārniņu daudzumu un paziņot, kurā ceplī tos varēs saņemt. Bez tam Elizabete Magdalēna aicina Jēkabu pavadīt Vasarsvētkus pie viņas Dobelē, kaut gan tur vēl viss neesot pilnībā iekārtots.
Elizabetei Magdalēnai Polijas karalis bija īpaši atļāvis lietot Jūlija kalendāru jeb veco stilu. Šo privilēģiju apstiprināja arī Kurzemes hercogistes landtāgs. Tāpēc, lai arī oficiāli hercogistē bija jālieto Gregora kalendārs jeb jaunais stils, hercogienes dokumentācijā parasti sastopam dubultdatējumu vai arī datējumu tikai pēc vecā stila.

16. Tinktūru gatavošanai izlietoto ārstniecības augu saraksts. 1636. g. 19. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 195. l.

Sarakstā minēti 65 augi, piemēram, pienenes, gaiļbiksītes, ķirši, melisa, plūškoka ziedi, liepziedi, dilles, peonijas, ozollapas, fenhelis, ceriņu ziedi, zemenes, salvija, majorāns, mežrozīšu paaugļi, rozes, kliņģerītes u.c.

17. Galma aptiekāra Marka Rūela (Ruhell) vēstule hercogienei. Dobelē, ap 1640. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 219. l.

Rūels ziņo, ka Dobeles pils dārzā krāšņi zied rozes – it īpaši Provinces. Aptiekārs lūdz norādījumus, ko gatavot no ziedlapiņām – „rožu cukuru, sīrupu, medu vai ziedi”, piebilstot, ka sūta hercogienei trauku ar jāņogām un trīs vēja norautas vīģes.

18. Hermaņa Konringa (1606–1681) portrets.

H. Konrings bija jurists, vēsturnieks un ārsts, viens no ievērojamākajiem sava laika zinātniekiem, Helmštetes universitātes profesors un rektors. Viņš tiek uzskatīts par vācu tiesību vēstures pamatlicēju. Vienlaikus viņš bija apdāvināts ārsts, kura medicīniskās prasmes bija plaši pieprasītas – cita starpā 1650.–1660. g. viņš bija arī Zviedrijas karalienes Kristīnes padomnieks un ārsts.

19. Hermaņa Konringa (Conring) vēstule hercogienei. Helmštetē, 1646. g. 3. novembrī. Fragments. LVVA, 1100. f., 13. apr., 722. l., I sēj.

Pēc hercogienes lūguma Konrings sagādājis minerālūdeni ģikts un vēdera kaišu ārstēšanai, solot to nosūtīt uz Kurzemi ozolkoka mucās. Viņš iesaka lietot šo ūdeni gan iekšķīgi, gan ārīgi, t. sk. pirtī. Ja hercogienei pirts nebūtu, ārsts bija gatavs paskaidrot, kā to būvēt. Kuņģa stiprināšanai viņš ieteica maltītes laikā dzert Reinas vīnu.

20. Johana Heveliusa (Hövelius) vēstule hercogienei. Rīgā, 1638. g. 2. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 223. l.

J. Heveliuss bija mediķis un dabaszinātnieks, dzimis Holandē, studējis Leidenē, bet 1631. g. pārcēlies uz Rīgu. Bijis Rīgas pilsētas ārsts, pasniedzējs Rīgas Domskolas ģimnāzijā un hercogienes galma ārsts. Vēstulē viņš raksta, ka drīzumā dosies pie hercogienes un atvedīs nepieciešamos medikamentus, kā arī apmācīs viņu gatavot īpašu uzlējumu no maijpuķītēm.