1. Kurzemes hercoga Gotharda un hercogienes Annas dubultportrets. Nezināms mākslinieks. 1584. g. Gleznas oriģināls atrodas privātkolekcijā Vācijā. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Saskaņā ar mākslas vēsturnieces Ievas Lancmanes atzinumu glezna ir pārzīmējums no kāda senāka prototipa, kas varētu būt gleznots neilgi pēc Gotharda un Annas 1566. g. notikušajām laulībām.

2. Hercoga Gotharda parakstītais laulību līgums. Kēnigsbergā, 1566. g. 21. martā. Sākumlapa un beigu lapa. Pergaments. LVVA, 554. f., 1. apr., 19. l.

Saskaņā ar laulību līgumu Annas brālis Mēklenburgas hercogs Johans Albrehts piešķīra viņai kā pūra naudu 15 000 dālderu, tikpat no savas puses piesolīja arī hercogs Gothards. Bez tam kā „rīta dāvana” Annai pienācās vēl 10 000 dālderu. Tāpat Annai pienācās ienākumi no Viskaļiem, Svirlaukas, Sesavas, Zaļeniekiem, Mežmuižas (tag. Augstkalne), kā arī no Jelgavas un Jaunpils pils un muižas. Tām visām kopā gadā bija jāienes hercogienei vismaz 4000 dālderu. Minēto īpašumu ienesīgumu vēl pirms kāzām, 1566. g. februārī, pārbaudīja īpaši norīkoti Mēklenburgas un Prūsijas pārstāvji. Pārvaldītajās muižās Annai pienācās augstākā un zemākā tiesu vara. Piecu lapu garajā līgumā uzskaitīti arī visi muižnieki – kopā 19, kam bija jāpilda vasaļa dienests hercogienes labā. Laulību līgumā uzskaitītās muižas bija noteiktas arī kā hercogienes atraitnes tiesa. No Jaunpils Annai gan nācās atteikties 1576. g., kad tika atrisināts vairākus gadus ilgušais konflikts starp hercogu Gothardu un bijušo Dobeles komturu Tīsu fon der Reki un Jaunpils tika atzīta par Rekes īpašumu, savukārt Dobele – par hercoga

3. Annas vēstule Kurzemes sūtnim Varšavā, padomniekam un vēlākajam kancleram Samuelam fon Volpenam. Jelgavā, 1587. g. 9. augustā. Sākumlapa un beigu lapa. Ar pašrocīgu hercogienes parakstu. LVVA, 554. f., 1. apr., 51a. l.
Vēstule ilustrē hercogienes dalību valsts lietās. Volpens iepriekš bija ziņojis, ka viņam neizdevās saņemt oficiālu audienci Polijas galmā, tādēļ Anna pavēlēja sūtnim atgriezties no Varšavas Kurzemē, sevišķi tāpēc, ka Prūsijas un Rīgas sūtņi jau aizbraukuši. Taču pirms došanās ceļā Volpenam bija privāti jāapmeklē karaliene un amatpersonas, lai neoficiālās sarunās atgādinātu par hercogistei svarīgiem jautājumiem.

4. Hercogienes Annas ģerbonis. Zīmējums no Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājuma, 1570. g. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.
Arī būdama Kurzemes hercogiene, Anna saglabāja dzimtās Mēklenburgas heraldiku. Mēklenburgas ģerbonis redzams gan viņas lietotajos zīmogos, gan arī uz sarkofāga Jelgavas pils kapenēs. Ģerboņa vidusvairogs simbolizē Šverīnes grāfisti, pamatvairoga pirmajā laukā redzamā vērša galva ar riņķi degunā un liliju kroni – Mēklenburgas hercogisti, otrajā laukā pa labi vērsts grifs – Rostokas firstisti, trešajā laukā iezīmētā sievietes roka, kas tur gredzenu ar dārgakmeni, simbolizē Stargardes firstisti, bet ceturtajā laukā pa labi vērša galva sānskatā, ar izlaistu mēli un liliju kroni – Verles firstisti.

5. Annas izdotais svinību un ģērbšanās reglaments. [Jelgavā, 1591. g. 23. februārī]. 16./17. gs. mijas noraksts. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 1837. l.
Pret pārmērīgu izšķērdību un greznību vērsti nolikumi Eiropā pazīstami jau kopš viduslaikiem. Tie iederējās arī agro jauno laiku valsts koncepcijā par sabiedrības sociālo disciplinēšanu un skaidri izteiktu sadalījumu kārtās. Hercogienes Annas izdotais reglaments jeb nolikums pašlaik ir senākais zināmais šāda veida dokuments attiecībā uz Kurzemes hercogisti. Lai gan preambulā Anna izsaka neapmierinātību ar Jelgavas iedzīvotāju izšķērdīgo dzīves veidu, reglaments domāts visu hercogistes pilsētu un miestu iedzīvotājiem. Tā izdošana motivēta ne vien ar morāliem, bet arī pragmatiskiem apsvērumiem, jo greznība un pārmērība izraisot nevajadzīgus izdevumus, kas rezultātā novedot pie izputēšanas. Nolikums sastāv no divām daļām. Pirmajā tiek reglamentētas saderināšanās, kāzu un kristību svinības. Saderināties bija ļauts baznīcā, baznīcas pagalmā vai „godīgu ļaužu mājā” liecinieku klātbūtnē. Ja saderināšanās vakarā līgavas mājā tiktu rīkotas viesības, tajās bija ļauts piedalīties ne vairāk par 10 viesiem un pasniegt ne vairāk par 3 ēdieniem, neskaitot sieru un sviestu. Rātskunga kāzās drīkstēja būt ne vairāk par 60 viesiem, tirgotāja – 40, amatnieka – 30, bet vienkārša kalpotāja kāzas – 20. Kāzas bija jāsvin pirmdienā, un jaunajam pārim baznīcā jāierodas ne vēlāk par plkst. 11.00, citādi tos tajā dienā vairs nelaulāja. Kāzu svinībām bija jānotiek no plkst. 12.00 līdz plkst. 9.00 vakarā vasarā vai plkst. 8.00 ziemā, nākamajā dienā svinības turpināt bija aizliegts. Tāpat ēdienu skaits bija ierobežots uz 3–4. Vīnu un medalu drīkstēja pasniegt tikai rātskungu kāzu svinībās. Savukārt kristībās tika aizliegta jebkāda svinēšana. Bērnu bija jākristī 8 dienu laikā baznīcā, mājas kristības bija atļautas vien tad, ja bērns bija pārāk vārgs. Otrajā reglamenta daļā bija apkopoti noteikumi par apģērbu. Tā, neviens pilsētnieks, ieskaitot rātskungus, nedrīkstēja valkāt no samta vai atlasa šūtas drānas. Rātskungi drīkstēja valkāt zīdu un damastu, bet pārējiem tas bija liegts. Reglamentēta tika arī rotaslietu izmantošana, piemēram, sievietēm aizliedza nēsāt zelta rokassprādzes un ķēdes, vienīgi svarīgāko amatpersonu sievām atļāva likt ap kaklu zelta ķēdi, kam bija ne vairāk kā divdesmit posmi. Tāpat visām birģeru sievām aizliedza nēsāt svešzemnieku vai muižnieku kārtai piederīgu apģērbu utt. Nolikuma pārkāpšana bija jāsoda ar naudas sodiem un greznumlietu konfiskāciju. Līdzīga rakstura greznības ierobežojumus ietvēra arī pilsētu kārtības noteikumos (Polizey-Ordnung), tomēr pilsētnieki tos nemitīgi pārkāpa.