1. Fragments no 1561. g. 28. novembrī Viļņā noslēgtā Pakļaušanās līguma tulkojuma vācu valodā [17. gs.]. LVVA, 640. fonds, 4. apraksts, 239. lieta.

Pakļaušanās jeb Padošanās līgums (Pacta Subiectionis), ko Kurzemes hercogistē biežāk dēvēja par Provisio Ducalis (burtiski "hercoga iztika"), noteica jaunās valsts pamatprincipus. Sastādot Pacta Subiectionis, par paraugu tika ņemts līgums, kuru, sekularizējot Vācu ordeņa valsti Prūsijā, 1525. g. ar Poliju bija noslēdzis Albrehts Hoencollerns. Svarīgākās privilēģijas, kuras Pakļaušanas līgumā kurzemniekiem garantēja Polijas karalis, bija:
1) ticības brīvība saskaņā ar Augsburgas konfesiju,
2) līdzšinējo tiesību un privilēģiju saglabāšana, kā arī muižu mantošanas tiesības abu dzimumu ģimenes locekļiem,
3) tiesības vietējiem vāciešiem ieņemt amatus. Dokumenta oriģināls ir latīņu valodā, drīz pēc tā sastādīšanas tapa arī daudzi noraksti un tulkojumi vācu valodā. Oriģināls pašlaik atrodas Herdera institūtā Mārburgā (Vācija). Izstādē redzama 17. gs. vācu tulkojuma sākumlapa, kā arī lapa ar līguma 7. punktu, kurā Polijas karalis pasludina Gothardu Ketleru par savu vasali un lēņa firstu, kā arī piešķir tādu pašu titulu, regālijas un godu kā Prūsijas hercogam. Arī attiecībā uz lēņa dienestu jeb militāro pienākumu pret lēņa kungu Pakļaušanās līgums saturēja atsauci uz Prūsiju – no hercoga Gotharda tika prasīts tāds pats dienests kā no Prūsijas hercoga, t. i., 100 jātnieku. Par muižnieku dienestu nekas konkrēts nebija minēts – muižniecība vienīgi solījās pildīt savu pienākumu pret karali.

2. Sigismunda Augusta 1561. g. 28. novembra privilēģijas sākumlapa. Tulkojums vācu valodā [17. gs.]. LVVA, 640. f., 3. apr., 625. l.

Privilēģijas projektu karalim sarunu laikā acīmredzot bija iesnieguši Livonijas muižniecības pārstāvji. Privilēģijā vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti Pakļaušanās līgumā, t. sk. Augsburgas konfesija, vāciskā pārvalde utt. Tajā pašā laikā šo dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām. Sigismunda Augusta pēctecis Polijas-Lietuvas tronī Stefans Batorijs, kurš pēc militāriem panākumiem 1582. g. janvārī noslēdza miera līgumu ar Maskavas caru, neuzskatīja par vajadzīgu ievērot šo privilēģiju attiecībā uz 1566. g. izveidoto Pārdaugavas hercogisti. Taču Kurzemes hercogistē Sigismunda Augusta privilēģijas likumība netika apšaubīta. Privilēģijas oriģināla atrašanās vieta pašlaik nav zināma, taču dokumentu krājumos eksistē daudzi tās noraksti un tulkojumi vācu valodā.

3. Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācija Polijas-Lietuvas ūnijā. Ļubļinā, 1569. g. 3. augustā. Pergaments ar karaļa Sigismunda Augusta parakstu. LVVA, 554. f., 1. apr., 25. l.

Līdz 1569. g. galveno saikni starp Polijas karalisti un Lietuvas lielkņazisti veidoja valdnieka persona. 1569. g. augustā seima laikā Ļubļinā tika izveidota vienota Polijas-Lietuvas valsts jeb "Abu Nāciju Republika" (Žečpospoļita), kuras priekšgalā atradās vēlēts monarhs, kas saglabāja Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza titulu. Kad 1561. g. notika sarunas par Livonijas pakļaušanos, Polijas seims, gribēdams izvairīties no kara ar Krieviju, to neatbalstīja. Tādēļ Sigismunds II Augusts solījās līdz seima piekrišanai sniegt militāru palīdzību ar lietuviešu spēkiem un Livonijas pakļaušanos pieņēma Lietuvas lielkņazistes vārdā. Pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas turpat Ļubļinā saskaņā ar hercoga un muižniecības pārstāvju Frīdriha fon Kanica (Kanitz) un Mihaela fon Brunava (Brunnau, Brunnow) iesniegumu notika arī t.s. Kurzemes hercogistes inkorporācija vienotajā Polijas-Lietuvas valstī, kas nozīmēja, ka hercogiste kļuva par kopēju Polijas-Lietuvas lēni. Apstiprinājuma rakstā karalis solīja hercogistei aizsardzību ar kopīgiem spēkiem, bet hercogistes muižniecībai – atjaunot un apstiprināt tās privilēģijas pēc tam, kad hercogs būs nodevis jaunajai valstij vasaļa zvērestu.

4. Notāra Štefana Fetera (Vetter) apliecināts noraksts no Gotharda Ketlera 1562. g. 7. martā Rīgā dotā solījuma muižniecībai par privilēģiju apstiprināšanu. Rīgā, 1566. g. 18. jūlijā. Pergaments. LVVA, 5561. f., 4. apr., 507. l.

Tā kā Sigismunda Augusta privilēgija bija dota visai kādreizējās Livonijas muižniecībai, kas tagad bija sašķelta Vidzemes un Kurzemes daļā, un turklāt bija formulēta vēlējuma formā, tad tūlīt pēc tam, kad Rīgā notika svinīgā Pakļaušanās līguma realizācija, jaunizveidotās hercogistes muižniecība vērsās pie hercoga Gotharda ar lūgumu izsniegt īpašu tās privilēģiju apstiprinājumu. Uz to Gothards atbildēja ar rakstisku solījumu apstiprināt privilēgijas tiklīdz Polijas karalis būs apstiprinājis jaunajai hercogistei tās ģerboni un zīmogu. Solījumu Gothards apliecināja ar savu dzimtas ģerboni. 1565. g., pēc tam, kad Gotharda vadībā lietuviešiem izdevās atkarot zviedru ieņemto Pērnavu, karalis apstiprināja Gothardam hercoga zīmogu. Taču nestabilā situācija Livonijas kara apstākļos kavēja hercoga solījuma izpildi. Tādēļ lielākai drošībai Kurzemes muižniecība nosūtīja uz Rīgu savus pārstāvjus Georgu šafhauzenu (Schaffhausen) un Didrihu Šepingu (Schöping), kuri pie zvērināta notāra pasūtīja apstiprinātu dokumenta norakstu, kas oriģināla nozaudēšanas gadījumā būtu tikpat likumīgs kā pats oriģināls. Dokumentu apliecināja notāra Štefana Fetera (Vetter) paraksts, bet zīmoga funkciju pildīja uz podesta gulošas lauvas zīmejums, kas kalpoja par notāra "firmas zīmi" – kā tas bija parasts 16. gs.

5. Hercoga Gotharda privilēģija muižniecībai. Jelgavas pilī, 1570. g. 25. jūnijā. Fragments no privilēģijas noraksta [17. gs.]. LVVA, 640. f., 4. f., 9. l.

1570. gadā tapa vairāki hercogistes pastāvēšanai būtiski dokumenti. Viens no tiem bija muižniecības ilgi kārotais privilēģiju apstiprinājums no hercoga puses jeb Gotharda privilēģija (Privilegium Gotthardinum). Tās teksts aptver 12 punktus, ko 1570. g. jūnijā Jelgavā notikušā landtāga laikā kopīgi izstrādāja hercoga padomnieki un muižnieku pārstāvji. Tajā vēlreiz tika apstiprinātas būtiskākās muižniecības tiesības, kas bija ietvertas jau Sigismunda Augusta privilēģijā – ticības brīvība saskaņā ar Augsburgas konfesiju, kā arī ordeņlaiku lēņu muižu mantošanas un brīvas rīcības tiesības gan vīriešu, gan sieviešu līnijā (6. punkts, sk. izstādē redzamo trešo lapu). Līdz ar to minētie lēņi faktiski tika pārvērsti par privātīpašumu, taču juridiski saglabāja lēņa statusu, jo to valdītajiem joprojām bija jāpilda lēņa jeb t.s. jātnieku dienests (Rossdienst), kas nozīmēja, ka no katriem 20 arkliem zemes bija jādod 1 bruņots jātnieks. Tādējādi šie 20 arkli veidoja vienu t.s. "jātnieku zirgu" jeb arklu (Roßdienst Pferd, Roßdiensthacken). Tāpat muižniecībai saskaņā ar jau 15. gs. beigu Igaunijas vasaļu tiesībām tika apstiprināta augstākā un zemākā tiesu vara (zu Halse und zu Bauche) pār saviem zemniekiem. Savukārt ar tiem lēņiem, kurus piešķīra hercogs, drīkstēja rīkoties tikai hercoga akceptēto noteikumu ietvaros. Tāpat arī, pārņemot muižu mantošanas ceļā, jaunajam īpašniekam bija gada un dienas laikā jādod hercogam uzticības zvērests. Privilēģijas oriģināls nav saglabājies, taču tās pilns teksts ietverts apstiprinājumā, kuru 1581. g. 28. novembrī kara nometnē pie Pleskavas izsniedza Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs (LVVA, 554. f., 1. apr., 33. l.).

6. Polijas karaļa Stefana Batorija izsniegtais investitūras (ievadīšanas amatā) diploms hercogam Gothardam ar ģerboņa aprakstu. Kara nometnē pie Dzisnas, 1579. g. 4. augustā. Pergaments. LVVA, 554. f., 1. apr., 32. l.

Oficiāli hercoga kā vasaļa un Polijas-Lietuvas karaļa kā lēņa kunga attiecības bija jānoformē īpašā ceremonijā karaļa galmā, kad hercogs deva vasaļa uzticības zvērestu, pēc kura sekoja t.s. investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Par apliecinājumu hercogam pasniedza investitūras diplomu, kurā bija noteiktas karaļa un hercoga savstarpējās tiesības un pienākumi. Izstādē redzamais Kurzemes hercoga investitūras diploms ir pirmais zināmais šāda veida dokuments. Lai gan investitūrai bija jānotiek jau drīz pēc 1569. g. notikušās Kurzemes hercogistes inkorporācijas Polijas-Lietuvas valstī, kara un juku dēļ tā izpalika vēl desmit gadu. Tikai 1579. g. Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs apstiprināja Gothardam karaļa Sigismunda II Augusta piešķirto lēni, kā arī hercoga ģerboni. Lēņa atjaunošanas ceremoniju bija jāizdara katrreiz, kad hercogistē vai Polijā-Lietuvā mainījās valdnieks. Pergamenta vidū esošajā tukšajā laukā bija jābūt hercoga ģerboņa zīmējumam, taču tas palika neaizpildīts. Ģerboņa apraksts ir atrodams dokumenta tekstā.

7. Kurzemes hercoga Gotharda ģerbonis. Zīmējums no Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājuma, 1570. g. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Jaunās valsts ģerbonī lauva personificēja Kurzemi, bet alnis – Zemgali. Vidusvairogā redzams no Ketleru dzimtas ģerboņa pārņemtais katla kāsis, kas ietver ar kroni pārsegtu monogrammu SA – Polijas karaļa Sigismunda II Augusta iniciāļus.

8. Kurzemes hercogistes ģerbonis. 1596. g. Zīmējums Johana Hieronima Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.

Zīmējumā redzams ģerbonis, kādu to 1579. g. apstiprināja karalis Stefans Batorijs. Iepriekšējā ģerboņa variantā vairogā izvietotās heraldiskās figūras – Kurzemes lauva un Zemgales alnis – soļo vienā virzienā, savukārt saskaņā ar 1579. g. ģerboņa aprakstu figūrām bija jābūt pagrieztām uz centra pusi, bet vidusvairogu papildināja detaļa no Stefana Batorija ģerboņa – vilka žoklis. 1579. g. 4. augusta dokumentā atrodams arī galveno heraldisko figūru krāsu apraksts – sarkans lauva sudraba laukā un alnis dabīgā krāsā zilā laukā. Turpat tika noteikts aļņa figūras attēlojuma stāvoklis: «.. alnis ar sava ķermeņa priekšējo daļu, ar diviem ragiem un savā dabīgajā krāsā, saliecies uz priekšu un it kā izejot no vairoga malas, apakšējā labajā laukā uz kreiso pusi, augšējā kreisajā laukā uz labo pusi» (Imanta Lancmaņa tulkojums). Taču šo noteikumu ģerboņu veidotāji mākslinieki bieži vien neievēroja, tāpēc aļņa figūru atveidojumos 17. –18. gs. ģerboņos vērojamas lielas atšķirības.