Latvieši Brazīlijā ieceļoja jau 19. gadsimta beigās. Brazīlijā ir lielākā latviešu kopiena Latīņamerikā – aptuveni 20 tūkstoši latviešu un viņu pēcnācēju. Lielākās latviešu kopienas Brazīlijā atrodas Novaodesā (Nova Odessa) un Ižuī (Ijuí) pilsētās. Latvijas valstisko neatkarību de iure Brazīlija atzina 1921. gada 5. decembrī.

20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā Latvijas Republikas pilnvarotais lietvedis Argentīnā Dr. Pēteris Oliņš (1890–1962) pārstāvēja Latvijas intereses arī Brazīlijā. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Brazīlija neoficiāli apliecināja, ka tā neatzīst Latviju kā Padomju Savienības sastāvdaļu, un atbalstīja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvju darbību savā teritorijā līdz 1961. gadam, kad PSRS draudzīgais prezidents Žāniu Kvadruss (Jânio da Silva Quadros) slēdza visas Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības Brazīlijā.

No 1932. gada jūnija līdz 1968. gadam Sanpaulu darbojās Latvijas goda konsulāts, ko vadīja goda konsuls Juhans Gustavs Stols (Johan Gustaf Stal; 1887–1968). Alfredo Teodoro Rūsiņš (1912 – 1978) bija sūtniecības Riodežaneiro juriskonsults. Nikolajs Ozoliņš (1910 – 1983), III šķ. ārštata sekretārs sūtniecībā Buenosairesā; brīva līguma sekretāra v.i. goda konsulātā Sanpaulu.

1991. gada 4. septembrī ārlietu ministrs Fransīsku Rezeks (Francisco Rezek) saskaņā ar Brazīlijas prezidenta rīkojumu vēstulē Latvijas ārlietu ministram Jānim Jurkānam paziņoja, ka Brazīlija atzīst Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu un aicināja atjaunot diplomātiskās attiecības starp abām valstīm. Diplomātiskās attiecības tika atjaunotas 1992. gada 18. jūlijā.

Fondā pieejama Latvijas sūtniecības Riodežaneiro konsulāro darījumu reģistrācijas grāmata, iesākta 1954.gada 12. janvārī, pēdējais ieraksts datēts ar 1962. gada 18. jūliju. Grāmata unikāla ar to, ka līdzās personu datiem lielākai daļai ierakstu ir ielīmētas personas pases formāta melnbaltas fotogrāfijas.