20. gadsimta sākums, 1905. gada revolūcija, bēgļu gaitas Krievijā, Latvijas okupācijas gadi, Otrā pasaules kara sākums, bēgļu gaitas uz Vāciju, izceļošana uz Austrāliju ir lielu satricinājumu laiks Ozoliņu dzimtai. Perfekti sakārtots dokumentu klāsts rāda veselu gadsimta vēsturi, kurai gājusi cauri stipra latviešu ģimene, nezaudējot latviskumu un savas dzimtas saknes.

Ģimenes galva Pēteris Ozoliņš dzimis 1908. gada 19. aprīlī, Ozolnieku pagasta Ozolmuižā, skolotāja ģimenē. Mācījies Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā un Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātē. Bijis studentu korporācijas “Tālavija” biedrs. Strādāja par profesora P. Nomaļa asistentu purvu pētniecības darbā, pēc tam Zemes bagātību pētīšanas institūtā un vēlāk Akciju sabiedrībā “Kūdra” līdz pat bēgļu gaitām 1944.gadā.

1931. gada 18. aprīlī Pēteris Ozoliņš salaulājās ar Ellu Brinkmani. Ella Brinkmane dzimusi 1907. gada 20. decembrī Rīgā, uzņēmēja ģimenē. Beigusi Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju un Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultāti. Bija studenšu korporācijas “Dzintra” biedre. Strādāja Latvijas dzelzceļa virsvaldē par rēķinvedi.

Pētera un Ellas laulībā dzimuši četri bērni: Maija Astrīda (dz. 17.10.1932.g.), Jānis Visvaldis (dz. 12.05.1936.g.), Dagnija Vaira (dz. 20.01.1940.g.), Uldis Egils (dz. 05.04.1948.g.)

1944. gada oktobrī ģimene uzsāka bēgļu gaitas no Rīgas uz Vāciju. Essernē meita Maija beidza pamatskolu bēgļu nometnē. Pēc tam Ella ar bērniem pārgāja uz Mērbekas nometni, kur bērniem bija iespēja mācīties latviešu ģimnāzijā

1949.gadā ģimene izbrauca uz Austrāliju, kur rada dzīvesvietu Melburnā. Iesākumā Pēteris strādāja vienkāršus gadījuma darbus, līdz atrada pastāvīgu darbu degvielas firmā “Ampol”, kur nostrādāja līdz iešanai pensijā 1971. gadā. 1953.gadā Ozoliņu ģimene iegādājās dzīvesvietu Melburnas piekrastes rajonā Hamptonā.

Pēteris miris 1984. gada 8. aprīlī, Ella 1996. gada 1. augustā.

Pētera un Ellas meita Maija Ķepare sakārtojusi 3 lielus dokumentu sējumus ar ģimenes locekļu dzīves aprakstiem, dokumentiem, saraksti un fotoattēliem, kas iet caur Ellas, Pētera un viņu bērnu dzīves svarīgākajiem notikumiem.

M. Ķepares pēcvārds: “Šai archīvā sakopotā korespondence un dokumentācija liecina ne tikai par kādas ļoti parastas un varbūt pat tipiskas latviešu ģimenes gaitām ārpus Latvijas, viņu ikdienas vēlmēm, centieniem, nedienām un priekiem iedzīvojoties jaunā vidē, bet arī par viņu attiecībām pret savu izcelsmi un piederību”.