Kārlis ZĀLE

(Johans Kārlis Leonhards Zālīte; 1888.28.10. Kauņas guberņā Mažeiķos 1942.9.11. miris Rīgas apriņķa Inčukalna pagasta Atvasītēs, apbed. Rīgā, Brāļu kapos) tēlnieks. Dzimis mūrniekmeistara ģimenē. Mācījies Liepājas pilsētas skolas zīmēšanas, gleznošanas un veidošanas vakara kursos. Beidzis Kazaņas mākslas skolu ar 1. pakāpes diplomu (1913). Mācības turpinājis tēlnieka S. Erzjas darbnīcā Maskavā (1914-15), Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Petrogradā pie I. Andreoleti (1916), bijis brīvklausītājs Petrogradas Mākslas akadēmijas Augstākajā mākslas skolas Tēlniecības nodaļā pie H. Zālemana (1917-18), Petrogradas Valsts Brīvās mākslas darbnīcās pie A. Matvejeva (1918-20). Mācību gados iepazinis I. Meštroviča, O. Rodēna, E.A. Burdela tēlniecību. Zāli ietekmējusi arī vācu arhaistu F. Mecnera un H. Lederera māksla. Piedalījies tā sauktajā monumentālās propagandas plāna realizācijā Petrogradā 1918-19, darinājis pieminekli (krūšutēlu) krievu revolucionāram un demokrātam N. Dobroļubovam (atklāts 1918 pie Tučkova tilta) un itāļu brīvības cīnītājam Dž. Garibaidi (atklāts 1919 pie Maskavas vārtiem, 1955 Latvijā atliets bronzā). 1921 atgriezies Latvijā. Pēc tam studiju nolūkos uzturējies Berlīnē (1921-23), apmeklējis Itāliju (1926). Berlīnē iepazinies ar jaunākajiem mākslas strāvojumiem, veidojis skulptūras kubisma stilā [t.s. portrejgalvas, "Dejotāja" ("Deja")], arī izmantojot abstraktas, ģeometrizētas formas ("Masu kustība"). Diseldorfā piedalījies Konstruktīvistu kongresā ar Sintēzes grupas platformu (1922, kopā ar I. Puni, A. Dzirkali), Berlīnē izdevis pirmo latviešu mākslas žurnālu "Laikmets" (1923,4 nr., kopā ar A. Dzirkali).

Latvijas mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs, profesors (1936-40; 1941-42). Izstādēs piedalās no studiju laikiem. Viens no mākslinieku biedrības "Sadarbs" dibinātājiem un tās biedrs (1924-40). Izcilākais latviešu monumentālās tēlniecības meistars. Strādājis arī stājtēlniecībā un memoriālajā tēlniecībā. Zāles daiļradei piemīt spēcīga, nacionāli romantiski pausta dzīves un vēstures izjūta. Tēlnieciskajam stilam raksturīga uzbūves skaidrība, vispārinātas, blīvas un noslēgtas plastiskās masas, racionāli izsvērta šķautņu un plakņu ritmika. Reizēm tēlniecība balstījusies arhaisma tradīcijās, reizēm ieguvusi neoklasicisma iezīmes - tvirtu formu noapaļojumu, simetriju un statiskumu. Zāle strādājis, izmantojot galvenokārt ciļņa tehniku un akcentējot tēlniecības sintēzi ar arhitektūru.

Piedalījies projektu konkursos Rīgā - Brāļu kapu ansambļa konkursa 3. kārtā 1923 (Zāles mets atzīts par labāko) un Brīvības pieminekļa konkursā 1922,1924 (dalīta 1. un 2. godalga ar M. Liepiņu-Skulmi), 1925 (1. godalga), 1930 (1. godalga par projektu "Mirdzi kā zvaigzne"). Abi realizētie Zāles darbi kļuvuši par monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijas vēsturē. Brāļu kapu ansamblis (1924-36, arhitekti: P. Feders, A. Birzenieks, dārza arhitekts A. Zeidaks) veidots no Allažu šūnakmens. Nozīmīga skulpturālās grupas: "Ievainotais jātnieks" ("Mirstošais jātnieks" I, II, 1927), "Māte Latvija", divas jātnieku grupas pie ieejas vārtiem (abi 1930), heraldiskos skulptūras "Zemgale", "Kurzeme", "Vidzeme", "Latgale" (visas 1931/32), "Divi brāļi" ("Kritušie brāļi", 1937, travertīns, pie tās atrodas Zāles kapa vieta), "Senči" pie Strēlnieku vārtiem (1941, nepabeigts), kā arī heraldika, dekoratīvie elementi. Darbus materiālā izpildījuši J. Cīrulis, P. Banders, N. Maulics, M. Šmalcs, F. Valdmanis. Zāle bijis arī Brāļu kapu celtniecības Tehniskās komisijas loceklis (kopā ar A.Birzenieku, P. Federu, E. Kurauu, A. Zeidaku). Brīvības pieminineklis (1931-35, arhitekts E. Štālbergs) veidots, izmantojot granītu, travertīnu, varu, zeltu. Pieminekļa kompozīcijā ietilpst Brīvības statuja, skulpturālas grupas "Māte Latvija", "Lāčplēsis", "Važu rāvēji", "Vaidelotis", "Darbs" (strādnieka tēlā atveidots Zāles portrets), "1905. gads", "Gara darbinieku grupa", "Ģimene", "Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta", "Tēvzemes sargi", "Karavīru gājiens", "Dziesmu svētku gājiens". Brīvības skulptūru realizējis R.Mirsmēdens (Zviedrija), A.V. Naika, J. Zibens, pārējās grupas - N. Maulics, N. Rambaks, M. Šmalcs un citi. Zāle darbojies Brīvības pieminekļa komitejas Tehniskajā komitejā (kopā ar P. Federu, J. Jagaru, K. Rončevski, K. Skalbi, E. Štālbergu, V. Purvīti). Zāle darinājis arī skulpturālu frīzi piemineklī Rīgas pulka karavīriem 1919 Sudrabkalniņā Rīgā (1929-37, arhit. E.Štālbergs), piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Jaunpiebalgas Brāļu kapos (1930, arhit. A. Birzenieks), 1. pasaules karā kritušajiem strēlniekiem pie Smārdes stacijas (1936), 1941 pie Raganas kritušajiem nacionālajiem partizāniem Inčukalna kapos (1944, iznīcināts, 1988 atjaunots).

Strādājis memoriālajā tēlniecībā, veidojis pieminekli A.Pumpuram Lielajos kapos Rīgā (1929), J.Mūmiekam Trikātas kapos (1928), J. Leimanim Katrīnas kapos Viļķenes ciemā (1929), pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos Meirānu ciemā (1927, kopā ar A. Dzirkali). Par pieminekli izmantotas divas Brāļu kapiem paredzētās skulptūras "Izirušās rozes" (1939-40) - A. Birzgalim Dīvala kapos Valmierā (uzstādīta 1950), M. un E.Zārdiņām Meža kapos Rīgā (uzstādīta pēc 1952). Nedaudz darbojies arī stājtēlniecībā. Veidojis portretus ("Rainis", 1927; "Dace Akmentiņa", 1930, abi atrodas Nacionālajā teātrī Rīgā), ciļņus ("Uz cīņu", 1931). Mūža nogalē darinājis nelie¬las zvejnieku, kalēju, akmeņkaļu statuetes ("Zvejnieks", "Zvejnieka galvas studija", 1937).

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks (1935), apbalvots ar Tēvzemes balvu (1938), Grand Prix pasaules izstādē Parīzē par kompozīciju "Darbs", "Tēvijas sargi" (1937). Latvijas mākslas akadēmijas goda biedrs (1939). Zāles 100. dzimšanas dienas atcerei Rīgā 1988 sarīkota zinātniskā konference, piemiņas izstāde un uzstādīts piemiņas akmens pie tēlnieka mājas Rīgā, Satekles ielā 11. Par Zāli uzņemta dokumentāla īsfilma "Tēvzemei un Brīvībai" (1990), TV dokumentāla filma "Kārlis Zāle" (1991, režisore M.Jurjāne).

L.Bremša
Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 4. sēj., R.: Latvijas enciklopēdija, 2003, 95., 96. lpp.