1947. gada nogalē Latviešu Centrālā komiteja sāka apspriest jautājumu par visu Latvijas bēgļu kopīgu politisko pārstāvību, ko paredzēja saukt par Latvijas Tautas padomi. Savukārt Latvijas Centrālā Padome 1948. gada 14. februārī Eslingenā sasauca 11 organizāciju konferenci, kas ievēlēja tā saukto Latviešu Organizāciju apvienību (LOA) ar Arvedu Švābi kā priekšsēdi. 1948. gada 18. martā Dicenbahā sākās sarunas starp Latviešu Centrālās padomes un Latviešu Organizāciju apvienības delegācijām. Sarunu gaitā tika panākta vienošanās, ka veidojama bēgļu jumtorganizācija ar nosaukumu Latviešu Nacionālā apvienība, kurā ar vienādu delegātu skaitu būtu pārstāvētas Latvijas Centrālā padome, Latviešu Centrālā padome un bijušo karavīru pārstāvji. Latviešu Centrālās padomes sesijā Vircburgā 1948. gada 8.–9. aprīlī, kurā piedalījās arī LOA pārstāvji, nolēma, ka jauno globālo pārstāvību sauks par Latviešu Nacionālo padomi (LNP) un tās mērķis būs Latvijas atbrīvošana, tautas saglabāšana un sadarbība. No 14–16 LNP pārstāvētajām organizācijām ar 55–59 delegātu kopskaitu, 36 delegāti (katrai pa 12) bija Latvijas CP, Latviešu CP un karavīru organizācijām.

Latviešu Nacionālās padomes 1. sesija notika 1948. gada 10. jūlijā Eslingenā, par LNP priekšsēdi kļuva Roberts Osis. LNP izpildorgāns bija prezidijs 9 cilvēku sastāvā.

LNP darbība bija iecerēta visai plaša, taču ierobežotie līdzekļi un arī savstarpējās uzticības trūkums dalībnieku starpā mazināja faktiskos rezultātus. LNP pārstāvji piedalījās ANO konferencēs Parīzē un Eiropas Padomes sanāksmēs Strasbūrā, veica informācijas darbu bēgļu un internēto kara veterānu aizsardzībai pret piespiedu repatriāciju, palīdzēja bēgļu evakuācijā no padomju zonas apņemtās Rietumberlīnes, kā arī atbalstīja "Baltic Guard" veidošanu, vāca grāmatas Eiropas un Āreiropas latviešu organizācijām un organizēja veco ļaužu aprūpi.

LNP darbība apsīka līdz ar latviešu bēgļu, arī LNP delegātu masveida aizceļošanu no Vācijas. Tā beidza darboties 1951. gada rudenī.