Vācijas nacistiskā režīma funkcionāri 1945. gada sākumā nolēma šķietami piekāpties latviešu tautas prasībai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Nacisti tādējādi cerēja celt Kurzemē un Vācijā esošo latviešu karavīru cīņas gribu.

1945. gada 20. februārī Potsdamā (netālu no Berlīnes) sapulcējās Latvijas Nacionālā padome, kurā ietilpa latviešu saimnieciskie, sabiedriskie un militārie darbinieki. Latvijas Nacionālā padome izveidoja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), kurai bija iecerētas Latvijas pagaidu valdības funkcijas. Par LNK prezidentu kļuva Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis.

Nekādu reālu varu LNK tomēr neieguva, vācu militārās iestādes Kurzemē ar to nerēķinājās. Tā R. Bangerskim un pārējiem LNK locekļiem, kuri kara beigās atradās Vācijā, cits nekas neatlika kā iesaistīties latviešu bēgļu organizēšanas un aprūpes darbā.

Potsdamā nodibinātā Latvijas Nacionālā komiteja 1945. gada aprīļa beigās izvietojās Lībekā. LNK uzskatīja par savu uzdevumu aizstāvēt britu militārajā pārvaldē bijušo latviešu karavīru intereses, aprūpēt bēgļus, novērst bijušo karavīru un bēgļu piespiedu repatriāciju. Latvijas Nacionālās komitejas prezidents Rūdolfs Bangerskis mēģināja arī sazināties ar Latvijas sūtņiem rietumvalstīs, lai koordinētu ar viņiem LNK darbību.

Latvijas sūtņi un bēgļu saime tomēr bija atturīgi pret LNK aktivitātēm, un tā neguva bēgļu centrālās pārstāvniecības raksturu. Tā patiesībā bija reģionāla organizācija, kuras darbība koncentrējās Šlēsvigā-Holšteinā. Pēc tam kad britu uzraudzības iestādes bija internējušas R. Bangerski, 1945. gada 28. jūnijā LNK vadību uzņēmās prof. Fricis Gulbis. Pēc Latvijas bēgļu centrālo organizāciju izveidošanās Latvijas Nacionālā komiteja 1946. gada sākumā pašlikvidējās.

	Noteikumi par Latvijas Nacionālo padomi un Latvijas Nacionālo komiteju. 1945. gada 10. februāris. LVA, 2335. f., 1. apr., 2. l., 25., 26. lp.
	Latvijas Nacionālās Komitejas informācijas biļetens. 1945. gada 1. maijs. LVA, 2335. f., 1. apr., 2. l., 64. lp.