Latvieši Vācijā laika posmu no kara beigām 1945. gada vasarā līdz "lielās izceļošanas" beigām 1951. gadā, respektīvi, dzīvošanu vēlākajā Rietumvācijas teritorijā – britu, ASV un franču okupācijas zonās – sauca dažādi:

Vai nu tie bija " Dīpīšu " laiki. (nosaukums radies no burtu kopas DP (displaced persons – pārvietotās personas), kā apzīmēja visas personas pēckara Eiropā, kas neatradās savas pastāvīgajās dzīves vietās.

Vai arī tas bija UNRRA laiks, kura apzīmējuma pamatā ir Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde – United Nations Relief and Rehabilitation Administration, kas Vācijā darbojās no 1945. gada līdz 1947. gadam un kuras galvenais uzdevums bija bēgļus ( " dīpīšus " ) atgriezt savās agrākajās dzīves vietās – respektīvi repatriācija.

Cits apzīmējums bija IRO laiks. Tas saistīts ar Starptautiskā bēgļu aprūpes organizācijas International Refugee Organization darbību, kas sākās ar 1947. gada 1. jūliju un beidzās 1951. gadā. Šīs organizācijas uzdevums bija nometināt jaunās zemēs tos bēgļus, kas no Vācijas nevēlējās repatriēties.

Vēl citi šos laikus sauca par nometņu laiku. Šis apzīmējums radies no dzīves apstākļiem, jo lielakā daļa bēgļu dzīvoja speciālās nerepatriējamo DP vajadzībām izveidotās nometnēs.

Ir arī vēl tādi, kam šis laika posms saistās ar jēdzienu " Mazā Latvija " . DP nometnēs sapulcinātie latviešu bēgļi jutās kā Latvijas valsts pilsoņu kopība. Viņi nekavējoties sāka atjaunot, ciktāl to okupētās Vācijas apstākļi atļāva, Latvijas laika kultūras, profesiju, akadēmisko, saimniecisko un arī politisko organizāciju darbību. Bēgļu mītņu pašpārvaldes organizācijas veidoja tā, it kā tās būtu Latvijas valsts iestādes. Tā bija it kā valsts bez teritorijas un bez administratīvas varas, bet bēgļu apziņā tas bija valsts atspulgs.