Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā diplomātiskais dienests bija vienīgais likumīgais Latvijas Republikas valsts varas pārstāvis. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maijā piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš kļuva par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju.

Vairākās rietumvalstīs akreditētie Latvijas Republikas diplomātiskie pārstāvji jau 1940. gada jūlijā sāka diplomātisko cīņu pret PSRS agresiju – ar mērķi nosargāt Latvijas valsts starptautisko statusu, aizstāvēt savas valsts un tās pilsoņu intereses. Šī cīņa nerimās līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai.

Baltijas valstu sūtņi varēja turpināt darbību tikai tajās rezidences valstīs, kuru valdības viņiem to atļāva un turpināja viņus uzskatīt par pilnvarotiem un pakļautiem pēdējo neatkarīgo valdību jurisdikcijai. Īpaša loma Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politikā bija Amerikas Savienoto Valstu principiālajai nostājai, neatzīstot šo valstu iekļaušanu PSRS ne de iure, ne de facto.

Bēgļu nometņu laikā 1944.–1949. gadā sevišķi rosīgu diplomātisko darbību izvērsa Latvijas sūtnis Lielbritānijā, ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš, sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis, sūtnis Šveicē (no 1948. gada – ASV), Jūlijs Feldmanis (Šveice 1942. gadā aizliedza Baltijas valstu sūtniecību darbību, atļaujot J. Feldmanim palikt personālā statusā).

Latvijas diplomātiskie pārstāvji centās izskaidrot rietumvalstu valdībām un sabiedrībai Latvijas bēgļu problēmas un pretdarboties PSRS īstenotajai naidīgajai propagandai attiecībā pret latviešu bijušajiem karavīriem un bēgļiem. Bez tam sūtņi informēja Latvijas bēgļu centrālās organizācijas par starptautiskajām norisēm, kas skāra Latvijas un tās pilsoņu intereses. Kā Latvijas valstiskuma autoritatīvi reprezentanti Latvijas diplomātiskie pārstāvji līdzdarbojās bēgļu sabiedrības politiskajās un kultūras aktivitātēs.