Latvijas bēgļu dzīves dokumentēšanai un kultūras vērtību saglabāšanai Latviešu Centrālā komiteja nodibināja Bēgļu dzīves arhīvu. Bēgļu dzīves arhīvs vāca materiālus par latviešu evakuāciju no dzimtenes uz Vāciju, latviešu karavīru gaitām Otrajā pasaules karā, latviešu bēgļiem Vācijā kara laikā un pēc kara. Īpaši nozīmīga loma Bēgļu dzīves arhīva izveidē un pilnveidošanā bija Jēkabam Rasmanim un Laumai Juliānai Slokai.

Latviešu Centrālā padome jau 1945.gadā sāka veidot Latviešu Centrālo kartotēku (t. s. Hanavas kartotēka). Šajā kartotēkā bija ziņas par vairāk nekā 110 000 personām, t.sk. arī par mirušajiem un no Vācijas aizceļojušajiem.

Gatavojoties masveida izceļošanai no Vācijas, tika veikti pasākumi Bēgļu dzīves arhīva deponēšanai. 1949. gada beigās nozīmīgākie arhivāliju depozīti bija Latvijas sūtniecībā Londonā, Hūvera institūtā Kalifornijā, Minsteres universitātes bibliotēkā Vācijā, Dienvidamerikas latviešu arhīvā Sanpaulu, Latvijas Sarkanajā Krustā Briselē. Latviešu Nacionālās padomes grāmatu fonds atradās Vācijā. Vācijā atradās arī Baltijas universitātes bibliogrāfijas institūta materiāli.

Latviešu Centrālā kartotēka tika pārvesta uz Lielbritāniju un deponēta Latviešu mītnē Almelijā.

	J. Rasmaņa ziņojums par Bēgļu dzīves arhīvu. 1946. gada 14. augusts. LVA, 2335. f., 1. apr., 323. l., 1.-4. lp.
	Informācija Latvijas Nacionālajai komitejai par Latvijas arhīvu fondu atrašanos Čehoslovākijā un Vācijā. LVA, 2176. f., 1v. apr., 166. l., 6. lp.
	Ģimenes lietu arhīva arhivāres Lūcijas Pāvs vēstule. 1945. gada 5. jūlijs. LVA, 2176. f., 1v. apr., 166. l., 4., 5. lp.