Var droši apgalvot, ka no staļiniskā totalitārisma režīma visvairāk cieta zemniecība, it īpaši tās turīgākais slānis. Zemnieku saimniecības postīja dažādas saimnieciskās un politiskās kampaņas, lauksaimniecības kolektivizācija, deportācijas, kā arī varas vīru patvaļa.

Latviešu zemniecība šo staļinisko likumu bardzību un režīma pārstāvju patvaļu visvairāk un smagāk izjuta laika posmā no 1944. līdz 1949. gadam, t. i. ‑ līdz lauksaimniecības “vienlaidus” kolektivizācijai. Pēc 1949. gada 25. marta deportācijas akcijas un kolhozu masveida dibināšanas Latvijas laukos tradicionālās individuālās zemnieku saimniecības faktiski vairs nepastāvēja. Līdz ar to izmainījās arī lauksaimniecības produktu sagādes sistēma, nodokļu maksājumi, kokmateriālu sagatavošanas uzdevumi, samazinājās arī citu pret lauku iedzīvotājiem vērsto represiju apjomi.

Šajā krājumā aplūkoti tie dokumenti, kuri attiecas uz visplašāk pielietoto represiju veidiem.

Pirmajos pēckara gados saskaņā ar pastāvošajiem PSRS likumiem latviešu zemnieku saimniecībām nebija svarīgāka un atbildīgāka uzdevuma kā nodot valstij “pēc iespējas ātrāk un vairāk” visdažādākos lauksaimniecības produktus, vispirms jau trieciena tempos paveikt labības sagādes kampaņas. No varasvīru saietu tribīnēm un laikrakstu lappusēm nemitīgi skanēja pamudinājumi ātrāk nopļaut labību, izkult un aizvest graudus uz sagādes punktiem, “uzbrukt kulakiem”, “sagraut sabotierus”. “Labības frontē” tika izputinātas daudzas zemnieku saimniecības un salauzti to īpašnieku likteņi.

Labības sagāde Latvijā tika veikta ar tādām pat drakoniskām metodēm un nežēlīgiem līdzekļiem, kādi PSRS  tika pielietoti divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā, kad katra sagādes kampaņa pārvērtās par īstu karagājienu pret zemnieku saimniecībām. Spēkā bija PSRS Tautas Komisāru Padomes 1942. gada 24. novembra lēmums Nr. 1882 par to personu saukšanu pie kriminālatbildības, kuras “vairākkārt un ļaunprātīgi nepilda lauksaimniecības produktu piegādes”. Komunistiskās partijas un padomju iestāžu darbinieki par galveno līdzekli sagādes paātrināšanai un noteiktā daudzuma lauksaimniecības produktu saņemšanai uzskatīja visplašāko un nežēlīgāko represiju pielietošanu pret parādnieku saimniecībām, t. s. sabotieriem. Tās sankcionēja paši augstākie tā laika Latvijas Komunistiskās partijas, Ministru Padomes, Prokuratūras, PSRS Sagādes ministrijas, kā arī citu iestāžu darbinieki.

Ar “kulaku pretestību” un “kulaku sabotāžu” tolaik izskaidroja arī pašu kļūdas, neizdarības, nespēju zemnieku saimniecībām ātri un bez iebildumiem izpildīt milzīgos sagādes plānus. Par “kulaku‑sabotieri” varēja pasludināt jebkuru zemnieku. Šos “sabotierus” tiesāja gan apriņķu tautas tiesas, gan arī kara tribunāli. Daudzos pagastos tika sarīkotas t. s. paraugtiesas. Sagādes kampaņās tika pieļauta klaja patvaļa, ņirgāšanās par zemniekiem, nereti arī smagi kriminālnoziegumi.

Represiju apjomu un raksturu lielā mērā noteica arī cenšanās katrā ziņā noteiktā laikā, bet vislabāk ‑ jau pirms termiņa ‑ izpildīt “biedram Staļinam doto solījumu”. Šāds saistību un plānu izpildes veids tolaik tika plaši popularizēts un pielietots.

To pasākumu vidū, kuri pirmajos pēckara gados Latvijā tika izmantoti, lai ekonomiski un politiski sagrautu turīgāko zemnieku slāni, paātrinātu lauksaimniecības kolektivizāciju un iegūtu pēc iespējas lielākus līdzekļus PSRS budžetam, liela vieta bija ierādīta nodokļu piedziņai, it īpaši lauksaimniecības nodokļa iekasēšanai. Galvenais nodokļu smagums bija uzvelts “kulaku” saimniecībām, kaut arī sākumā kaut kādi speciāli nodokļu pieskaitījumi nepastāvēja. Bet 1947. gada augustā Latvijā, tāpat kā savulaik vecajās PSRS republikās, tika noteiktas īpašas “kulaku” saimniecību pazīmes. Par tādām līdz 1947. gada 1. novembrim no kopējā Latvijas zemnieku saimniecību skaita ‑ 266187 ‑ par “kulakiem” tika atzītas 10924 saimniecības jeb 4,1 %. Sākot ar 1947. gadu līdz pat 1953. gadam “kulaku” saimniecībām nodokļu pieskaitījumu palielināja regulāri, arvien lielākos apjomos. Par nodokļu parādiem zemnieku saimniecībām, it īpaši “kulakiem” aprakstīja mantu, atņēma lopus, lauksaimniecības inventāru, kā arī citu īpašumu bet viņus pašus nodeva tiesai. Arī 1949. gada 25. marta deportācijas akcija galvenokārt tika iecerēta un īstenota, lai sagrautu “kulaku” saimniecības un paātrinātu lauksaimniecības “vienlaidu” kolektivizāciju. Plašas represijas pret nodokļu parādniekiem turpinājās arī vēlākajā laika periodā. Tā, piemēram, LK(b)P CK birojs 1949. gada jūlijā noteica personālu kontroli par lauksaimniecības nodokļu nomaksāšanu “kulaku” saimniecībās un uzdeva parādniekus saukt pie kriminālatbildības. Īstenojot staļinisko nodokļu politiku, daudzi tūkstoši zemnieku saimniecību tika pilnīgi izputinātas, bet to īpašnieki notiesāti ar dažādiem cietuma sodiem vai izsūtīti “mūža nometinājumā” uz Sibīriju.

Smags slogs lauku iedzīvotājiem bija arī kokmateriālu obligātā sagatavošana un izvešana. Darbaspējīgo iedzīvotāju mobilizāciju dažādiem darbiem noteica PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1942. gada 13. februāra un 1943. gada 7. jūlija dekrēts. Pie PSRS Tautas Komisāru Padomes izveidoja īpašu Darbaspēka uzskaites un sadales komiteju, bet republikās ‑ darbaspēka uzskaites un sadales birojus. Tādus birojus Latvijā izveidoja arī pie pilsētu un apriņķu izpildu komitejām. Otrā pasaules kara laikā iedzīvotāju mobilizāciju dažādiem klaušu darbiem veica arī ar PSRS Valsts aizsardzības komitejas un Tautas Komisāru Padomes lēmumiem. Tā, piemēram, Valsts aizsardzības komitejas 1944. gada 20. novembra lēmums Nr. 7028 noteica, ka darba klausības kārtībā ir jāsagatavo gulšņi dzelzceļam, balsta koki Donbasam, aviokoksne aviācijas rūpniecībai, malka Ļeņingradai. Saskaņā ar šo lēmumu Latvijā 1945. gada sākumā kokmateriālu sagatavošanai vajadzēja mobilizēt 9400 strādniekus-kājiniekus un 6380 vedējus ar zirgiem. Tos, kuri izvairījās no šās mobilizācijas, nodeva tiesai.

Arī pēckara periodā kokmateriālu sagatavošanā un izvešanā obligātā kārtā vajadzēja strādāt visiem darba spējīgajiem lauku iedzīvotājiem. Lai zemniekus aizdzītu uz meža cirsmām, plaši tika pielietotas dažāda veida represijas. Visbiežāk tos, kuri nevarēja izpildīt kokmateriālu sagatavošanas un izvešanas plānus, sauca pie tiesiskās atbildības.

Lai panāktu totalitārās sistēmas netraucētu funkcionēšanu, tās direktīvu bezierunu izpildīšanu, kā arī padomju režīma nostiprināšanu Latvijā, nepārtraukti tika izdarītas t. s. kadru tīrīšanas. Staļina režīma īstenotājiem likās, ka visu nozaru, iestāžu un organizāciju kadri ir “piesārņoti ar šķiriski naidīgiem elementiem” un tieši šā iemesla dēļ panākumi dažādās jomās ir tik pieticīgi. Stingri vadoties no Staļina tēzes, ka “kadri izšķir visu”, tika darīts viss, lai šos “naidīgos kadrus” atrastu, atmaskotu un padzītu no darba vai represētu. “Kadru tīrīšanas” skāra arī visplašākos lauku iedzīvotāju slāņus.

Jau 1944. gada novembrī LK(b)P Centrālā Komiteja uzdeva LK(b)P apriņķu komiteju sekretāriem un apriņķu izpildu komiteju priekšsēdētājiem “pārbaudīt pagastu izpildu komiteju sastāvu, nostiprinot to ar drošiem, politiski sagatavotiem cilvēkiem, kuri varētu uz vietām vadīt tautas saimniecības atjaunošanu”. Līdz 1945. gada 1. oktobrim Latvijā tika nomainīti 356 pagastu izpildu komiteju priekšsēdētāji, no tiem 79 ‑ politisku motīvu dēļ. Tikai Rīgas apriņķī vien šajā laikā nomainīja 26 pagastu vadītājus, no kuriem puse tūdaļ pat nokļuva cietumā. 1945. gada 8. oktobrī LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padome pieņēma īpašu lēmumu, ar kuru uzdeva “attīrīt vietējos padomju kadrus no šķiriski svešiem un nacionālistiskiem elementiem”. Pavisam pārbaudīja 2746 cilvēkus, tajā skaitā 431 pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju, 1127 ciema padomju priekšsēdētājus un 729 citus padomju aparāta darbiniekus. Pārbaudes procesā no darba atbrīvoja 522 cilvēkus, no tiem 255 ‑ politisku motīvu dēļ. Atsevišķos pagastos izpildu komitejas priekšsēdētājus īsā laikā nomainīja 5-6 reizes.

Līdz 1948. gada oktobrim laukos no darba pavisam atbrīvoja 1100 vietējos darbiniekus. Kā atbrīvošanas iemesls galvenokārt tika minēti tieši politiskie motīvi. No darba tika padzīti daudzi agronomi, zootehniķi, veterinārārsti, lauksaimniecības produktu sagādes aģenti, lauksaimniecības kooperācijas, mašīnu un traktoru staciju, mašīnu un zirgu izmantošanas punktu darbinieki.

Īpaši plaša “kadru tīrīšana” tika izvērsta zemnieku saimniecību kolektivizācijas laikā. Par “kulakiem” atzītos zemniekus kolhozos uzņemt nedrīkstēja, bet tos, kuri tajos bija uzņemti, no kolhoziem padzina. Līdz 1950. gada martam dažādu iemeslu dēļ no darba tika padzīti 610 kolhozu priekšsēdētāji.

Dažādās “specpārbaudēs” kompromitējoši materiāli tika meklēti ne tikai par pašu pārbaudāmo cilvēku, bet arī par viņa radiniekiem, piederīgajiem, paziņām. Lai paveiktu kārtējo “specpārbaudi”, LK(b)P apriņķa komitejas darbinieki sastādīja plašus sarakstus un nosūtīja tos Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu pārbaudei. Tās savukārt sarakstos minēto cilvēku “uzticamību” pārbaudīja gan pēc savas “specinformācijas”, gan pieprasot ziņas no LPSR Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajiem arhīviem un citām iestādēm.

1944. gada vasarā un rudenī, līdz ar Sarkanās armijas karaspēka daļu ienākšanu Latvijā un padomju varas institūciju atjaunošanu, atsāka darboties arī visi staļiniskā totalitārā režīma likumi, pēc kuriem pie atbildības sauca un ar bargiem sodiem sodīja “dzimtenes nodevējus”, “tautas ienaidniekus” un citus “pretpadomju elementus”. Valsts drošības tautas komisariāta (vēlāk ‑ ministrijas), Iekšlietu tautas komisariāta (vēlāk ‑ ministrijas), Sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “ Smerš ”, milicijas un prokuratūras darbinieki, iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī LK(b)P un padomju iestāžu darbinieki pret lauku iedzīvotājiem izvērsa plašu un nežēlīgu represiju kampaņu. Viņi izdarīja nelikumīgus arestus un kratīšanas, atņēma zemniekiem lopus, lauksaimniecības inventāru un citas mantas, mobilizēja viņus un vilcējspēku dažādos klaušu darbos. Bieži tika pieļauta rupja administrēšana, zemnieku iebiedēšana, draudi saukt viņus pie atbildības, sodīt pēc “kara laika likumiem” vai “izsūtīt uz Sibīriju”. Daudzos gadījumos notika arī fiziska izrēķināšanās ar zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem.

Šo noziegumu virkne bija tik plaša un kliedzoša, ka to novēršanai dažkārt bija spiestas iejaukties visaugstākās varas iestādes. Tomēr šī noziedzīgā varasvīru patvaļa turpinājās. Īpaši daudz smagu noziegumu izdarīja Sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “Smerš” darbinieki, kuri nerēķinājās pat ar LPSR oficiālajām varas iestādēm un par savu “darbību” tām neatskaitījās.

Daudzus lauku iedzīvotājus kā “dezertierus” represēja dzelzceļa kara tribunāls. Galvenais iemesls bija tas, ka viņiem, dzelzceļa transporta strādniekiem, laukos piederēja arī zemnieku saimniecības, kuras vajadzēja apstrādāt un norēķināties par valsts obligātajām piegādēm. Aizejot lauku darbos, viņi tika pasludināti par “dezertieriem” un nodoti kara tribunālam.

Lauku iedzīvotāji smagi cieta arī no iznīcinātāju bataljonu kaujinieku noziedzīgās patvaļas. Daudzos gadījumos viņi ieročus vērsa pret mierīgajiem iedzīvotājiem, izdarīja slepkavības un citus smagus noziegumus.

Īpaši daudz noziegumu, meklējot “bandītus” un citus “tautas ienaidniekus” izdarīja valsts drošības un iekšlietu iestāžu darbinieki. Apcietinātos, bez apsūdzības uzrādīšanas un tiesas, ieslodzījuma vietās turēja mēnešiem, pat gadiem ilgi. Izmeklēšanas laikā daudzi apcietinātie tika smagi piekauti, bet viņu liecības sagrozītas un falsificētas. Nereti bija arī gadījumi, kad aizturētos izmeklēšanas laikā noslepkavoja. Prokuratūras, it īpaši apriņķu prokuratūras, darbinieki bieži vien deva nepamatotas sankcijas arestiem un sankcionēja pavirši sagatavotus, pat rupji falsificētus izmeklēšanas materiālus.

Krājumā galvenokārt tiek publicēti Latvijas Valsts arhīvā esošie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālas Komitejas, Latvijas PSR Ministru Padomes, prokuratūras, kā arī dažādu ministriju oficiālie dokumenti, kuri atklāj represiju raksturu un apjomu pret lauku iedzīvotājiem. Diemžēl, lauku iedzīvotāju sūdzības par   iestāžu patvaļu arhīva fondos saglabājušās ļoti fragmentāri. Šā iemesla dēļ atsevišķos gadījumos  represiju aina varētu būt arī nepilnīga. Krājumā ievietotas arī dažas laikrakstu publikācijas, kuras papildina iestāžu dokumentos pausto viedokli, atklāj  komunistu partijas un dažādu varas iestāžu nostāju pret dažāda veida represijām.

Dokumentu krājumam ir 5 nodaļas. 1. nodaļā “ Sagādes parādnieku sodīšana” apkopoti dokumenti par sagādes kampaņās pieļauto patvaļu pret zemniekiem un kriminālnoziegumiem pret lauku iedzīvotājiem. Dokumenti par staļinisko nodokļu politiku, kas izputināja zemnieku saimniecības, it sevišķi tā saukto kulaku saimniecības, ievietoti nodaļā “ Nodokļu politika - zemnieku izputināšanas līdzeklis”. Pēckara periodā Latvijas zemnieki tika obligātā kārtā iesaistīti arī kokmateriālu sagatavošanā un izvešanā. Kokmateriālu sagatavošanas un izvešanas  plāni bija ārkārtīgi lieli. Par šo plānu neizpildi cilvēki bieži vien tika notiesāti. Šiem notikumiem veltīta 3. nodaļa ”Zemnieku dzīšana meža darbos”. 4. nodaļā ”Kadru tīrīšana” ievietoti dokumenti par “ neuzticamo cilvēku” vajāšanas kampaņām.  Dokumentu krājuma pēdējā nodaļā “ Represīvo iestāžu darbinieku patvaļa” atrodami dokumenti par Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta, Iekšlietu tautas komisariāta, Sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes

“Smerš”, milicijas, prokuratūras darbinieku, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, arī LK(b)P un padomju iestāžu patvaļu un kriminālnoziegumiem pret lauku iedzīvotājiem.

 Krājumā apkopotie dokumenti aptver laika posmu no 1944. līdz 1949. gadam. Taču daži dokumenti pārsniedz minētos hronoloģiskos ietvarus, jo ir ārkārtīgi būtiski minētā perioda represiju rakstura un apjoma rezumēšanai.

Krājumā ietvertie dokumenti galvenokārt ir pirmpublicējumi. Dokumentu arheogrāfiskā apdare veikta saskaņā ar vēstures avotu publicēšanas tradīcijām. Publicētajiem dokumentiem ir vienota numerācija, katram no tiem ir redakcijas virsraksts, kurā norādīts dokumenta autors, veids, adresāts, raksturots dokumenta saturs, kā arī dokumenta sastādīšanas laiks(ja to ir bijis iespējams noteikt).Dažiem dokumentiem sastādīšanas laiks noteikts pēc dokumenta satura. Tādos gadījumos sastādīšanas laiks ietverts kvadrātiekavās. Ja dokuments ir parakstīts, tad norādīts tās personas uzvārds kursīvā, kas dokumentu parakstījusi. Ja dokuments nav parakstīts, tad personas uzvārds, kurai tas būtu jāparaksta, ir apaļajās  iekavās. Redakcijas virsrakstos galvenokārt lietoti iestāžu saīsinātie nosaukumi. Pēc dokumenta sniegta tā leģenda ar norādi par dokumenta autentiskumu un to, kādā arhīva fondā, aprakstā, lietā dokuments glabājas

(Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Partijas vēstures institūta Partijas arhīva fondu numuriem pievienoti burti - PA). Lielākā daļa dokumentu ir krievu valodā, par ko liecina norāde leģendā “tulkojums no krievu val.”. Tiek publicētas arī tās atzīmes dokumentos rokrakstā, kuras atrodamas uz lapas malām vai pāri tekstam u.tml. ar norādi“ Atzīmes dokumentā”, jo satur papildinformāciju par dokumenta saturu. Zem norādes “Atzīmes dokumentā” nereti ir ar * apzīmētas norādes par pārrakstīšanās kļūdām dokumentā vai arī citi skaidrojumi.

Dokumentus publicējot, saglabātas norādes “slepeni”, “pilnīgi slepeni”. Apjomīgi dokumenti, atbilstīgi tematam, publicēti saīsinātā veidā, tad redakcijas virsrakstā ir norāde “No”. Divpunkte kvadrātiekavās [..] tekstā nozīmē, ka izlaista krājuma tematam mazsvarīga vai neatbilstīga daļa. Tekstā saglabātas valodas, tāpat dokumentu stila un leksikas īpatnības, labotas gramatiskās un pārrakstīšanās kļūdas, neprecizitātes ģeogrāfiskos nosaukumos, ja tām ir nozīme no satura viedokļa. Tā kā dokumentu lielākā daļa ir krievu valodā un tulkoti latviešu valodā, tad grūtības radīja uzvārdu, mazāk vārdu latviskā rakstība, jo krievu valodā, kā zināms, nav garumzīmju, kam latviešu valodā ir būtiska nozīme. Latviskojot uzvārdus un vārdus, jau minēto apstākļu dēļ, iespējamās kļūdas nav izdevies pilnībā novērst. Tas pats sakāms par teikuma konstrukcijām krievu valodā, kas, bieži vien, ir nepareizas.  Jāpiemin arī tas, ka nedaudzajos dokumentos, kas ir latviešu valodā, arī saglabātas valodas un stila īpatnības.

 Dokumentus arheogrāfiski noformējot redkolēģija vadījās no domas, ka lasītājiem papildus informāciju varētu sniegt arī dokumentu vizuālā izskata noformēšana iespējami tuvu dokumenta oriģinālam, jo vairums dokumentu, kā jau iepriekš norādīts, bija domāti tikai dienesta lietošanai un bija  vai nu slepeni, vai pilnīgi slepeni. Tas noteica šo dokumentu specifisko lietvedības kārtību  un ārkārtīgi ierobežoto pieejamību. Lielākā daļa  slepeno un pilnīgi slepeno dokumentu eksistē vienā vai divos, reizēm trijos eksemplāros. Vairumā gadījumu otrie un trešie eksemplāri nav parakstīti, tāpēc leģendā personas uzvārds, kurai tie bija jāparaksta, tiek likts apaļajās iekavās.

Dokumentu krājumu publicēšanai sagatavojusi LVA Publikāciju daļa. Dokumentu apzināšanu, atlasi un tulkojumu no krievu valodas veicis LVA Publikāciju daļas vecākais referents Jānis Riekstiņš.

 

J. Riekstiņš