99. No LK(b)P Abrenes apriņķa komitejas sekretāra A. Ņikonova runas LK(b)P CK 1945. gada 15.- 16. februāra plēnumā par “kulaku” un “bandītu atbalstītāju” sodīšanu

 

1945. gada 15.  februārī

 

[..]

Es gribētu lūgt Centrālo Komiteju atļaut daudz asākus mērus pret bandītu atbalstītājiem [..]. Es gribētu lūgt partijas Centrālo Komiteju atļaut daudz enerģiskāk cīnīties ar viņiem. Ir gadījumi, kad mūsu čekisti aiztur vācu atbalstītājus, bet prokurors sankciju nedod [..] . Es gribētu lūgt, iedarboties uz prokuratūru, ņemt un sodīt gan bandītu atbalstītājus, gan ģimenes locekļus, lai šo cilvēku nebūtu mūsu vidū, lai viņi neterorizētu mūsu cilvēkus.

Es gribētu lūgt Centrālo Komiteju, iedarboties uz prokuratūru, lai tā organizētu bandītu paraugtiesas. Mēs  paraugtiesā tiesājam sabotierus, tiesājam tos, kuri nepilda labības piegādes, bet kādēļ netiesāt bandītu atbalstītājus? [..]

 

 

 

LVA, PA-101. f., 7. apr., 3. l., 47.- 48. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

100.  No LK(b)P Jelgavas apriņķa komitejas sekretāra K. Plātera runas LK(b)P CK 1945. gada 15.- 16. februāra plēnumā par Sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “Smerš”veiktajām represijām pret Jelgavas apriņķa iedzīvotājiem

 

1945. gada 15. februārī

 

 

[..]

1940. gadā Jelgavas apriņķī bija 6 tūkstoši aizsargu un tagad mūsu apriņķī viņu atliekas tiek likvidētas, tiek veikts darbs, lai šos cilvēkus izņemtu [..].

Pie mums lielu darbu veic armijas organizācija “Smerš”, kura daudzus jautājumus nesaskaņo ar mūsu  Iekšlietu tautas komisariāta daļas priekšnieku b. Trukšānu. Dažkārt viņi izdara tādas lietas, kādas īstenībā, man šķiet, nevajadzētu darīt. Lūk, kāds gadījums. Kāds vecītis, dzimis 1888. gadā, aizsargos sastāvējis no 1919. līdz 1923. gadam. Viņu paņēma. Jājautā, kādēļ? [..] Bet viņiem ir tāds norādījums, ka visi aizsargi, neatkarīgi no tā, kad viņi sastāvēja aizsargu organizācijā un cik ilgi, ir jāpaņem.

Es aizbraucu uz pagastu. Tur paņemts pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs, sekretārs un gadās tā, ka pagasta izpildu komiteja ir aizslēgta. Es jautāju Trukšānam: “Vai tu to zini?” “Nē”, viņš saka, “es neko nezinu”. Iznāk tā, ka pulkvedis Nosovs vispirms paziņo, ka tikšot veikts liels darbs, bet, kādu darbu veic, kuru paņems, par to iepriekš nezin, nepaziņo, lai radītu viedokli, ka tie ir tautas ienaidnieki, ka viņi ir jāpaņem. Pie mums bija tāds gadījums ar daktera Čakstes sievu. Viņu paņēma. Nācās iejaukties b. Kalnbērziņam, lai viņu atbrīvotu. Pēc tam viņu atbrīvoja. [..]

 

LVA, PA-101. f., 7. apr., 3. l., 91., 94.- 95. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

101.  No LPSR TKP priekšsēdētāja vietnieka J. Roņa ziņojuma VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētājam N. Šataļinam, LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam, LPSR TKP priekšsēdētājam V.Lācim   par likumpārkāpumiem Ludzas apriņķī

 

Pilnīgi  slepeni

 

[1945.gada jūnijā]*

 

 

VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētājam b. ŠATAĻINAM

Latvijas K(b)P CK sekretāram b. KALNBĒRZIŅAM

Latvijas PSR TKP priekšsēdētājam V.LĀCIM

 

 

[..] Stāvokli 8 pagastos no 12 (ar latviešu iedzīvotājiem, kur sevišķi parādās pretpadomju elementu aktivitāte), var rakstot šādā veidā:

 

a) Zemnieku sūdzības par daudzajām mobilizācijām, dažāda veida draudi no pilsētu, pagastu un ciema padomju darbinieku puses, iznīcinātāju bataljonu neskaitāmās kratīšanas, mantas nelikumīga atņemšana no milicijas un iznīcinātāju bataljonu puses, nevainīgu cilvēku piekaušana un noslepkavošana, ko izdara iznīcinātāju bataljona kaujinieki, zemnieku sistemātiska atraušana no savām saimniecībām dažāda veida šķūtīs, mobilizācijas ar zirgiem utt.

[..] Apriņķa organizāciju vadības nopietns trūkums ir tas, ka dažāda veida mobilizācijas un kampaņas tiek veiktas ar administratīvām metodēm, kuras tiek pavadītas ar draudiem. [..]

 

 

 

Latvijas PSR TKP priekšsēdētāja vietnieks(Ronis)

 

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 1. l., 92. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

*datēts pēc dokumenta satura

 

 

102. No LPSR iekšlietu tautas komisāra A. Eglīša raksta laikrakstā “Cīņa”- “Nodrošināt latviešu tautai mierīgu darbu un drošību!”

 

1945.gada 12. septembrī

 

[..] Mums ir zināmi fakti par vairāku nacionālistisko bandu sairšanu un daudzu to dalībnieku ierašanos ar savas rīcības nožēlošanu. Pēdējā laikā labprātīgi atgriezušies daudzu bandītu grupu dalībnieki – dezertieri, tādi, kas izvairījušies no iesaukšanas Sarkanajā Armijā, aizsargi, bijušie leģionāri, “meža kaķu” dalībnieki un citi.

Es, kā Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs, esmu devis IeTK apriņķu un pagastu orgāniem norādījumu nelietot represijas pret tiem, kas labprātīgi atgriežas un nožēlo savu rīcību. Viņi visi atlaisti mājās un strādā mierīgu darbu tajās pilsētās un mājās, kur viņi agrāk dzīvojuši. [..]

Atgriezties pie godīgas darba dzīves iespējams katram nacionālistisko bandu, kā “meža kaķu” dalībniekam, bijušajiem SS latviešu leģiona leģionāriem, kas kalpojuši vācu armijā, dezertieriem, tiem, kas izvairījušies no dienesta Sarkanajā Armijā, bijušiem policistiem, aizsargiem, kas ievilkti bandās utt., ja tie tuvākā laikā labprātīgi ieradīsies vietējos IeTK orgānos, nožēlojot savu rīcību. Brīdinu bandu dalībniekus un citus nelegālistus – ja viņi neapdomāsies un nenāks pie padomju varas ar nožēlošanu, tos gaida viens gals – iznīcināšana bez žēlastības.

Reizē ar to padomju varas orgāni zina tos, kas palīdz bandītiem ar pārtikas produktiem, naktsmājām, apģērbu un izpilda to uzdevumus. Līdz šim padomju vara tikai brīdinājuma dēļ lietoja represijas pret atsevišķiem bandītu palīgiem.

Spraužot sev par mērķi nodrošināt pret teroristiskiem aktiem un bandītu laupīšanām iedzīvotāju mierīgo darbu, paziņoju, ka gadījumā, ja viņi nepārtrauks palīdzību bandītiem, pret viņiem lietos visstingrākos sodus, līdz pat īpašuma konfiskācijai, visas zemes atņemšanai un izolācijai.

Izsaku pateicību padomju cilvēkiem, kas nebaidīdamies no nicināmo latviešu, vācu un citu algotņu iebiedējumiem, sniedz nesamaksājamu palīdzību IeTK orgāniem un mūsu kaujinieciskajiem palīgiem – iznīcinātāju bataljonu kareivjiem bandītu grupu likvidēšanā. [..]

Esmu spēris un speršu vēl noteiktākus un tālejošākus soļus, lai visīsākā laikā likvidētu nacionālistiskās bandas, kuras terorizē iedzīvotājus, un kavē latviešu tautai iekārtot mierīgu padomju dzīvi.

Aicinu visus Latvijas darbaļaudis vēl aktīvāk palīdzēt IeTK orgāniem ar saknēm iznīdēt nacionālistiskās bandas. [..]

 

Cīņa, 1945. gada 12. septembris.

 

 

103. LPSR prokurora A. Mišutina ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta darbinieku pieļautajiem  likumpārkāpumiem

 

 

PSRS Prokuratūra                                                           Pilnīgi slepeni

Latvijas PSR prokurors                                                  

 

 

 

 

Nr. 1760-ps                                        1945. gada 14. septembrī

 

Latvijas K(b)P Centrālās Komitejas sekretāram

biedram J. KALNBĒRZIŅAM

 

Informēju Jūs par Iekšlietu tautas komisariāta orgānu darbinieku sociālistiskās likumības pārkāpumiem, kuri republikā ir notikuši pēdējā laikā.

1945. gada 13. augustā Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļas Vārkavas pagasta nodaļas milicijas iecirkņa pilnvarotais Ivans Sļepčenko ar pieciem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem Saveliju Kirilovu, Boļeslavu Surguntu, Ivanu Ņikiforovu, Romānu Grigorjevu un Anastasiju Bogdanovu dienesta darīšanās apbraukāja pagastu.

Sļepčenko un kopā ar viņu esošie iznīcinātāju bataljona kaujinieki pie Savelija Kirilova sarīkoja iedzeršanu un piedzērās. Netālu no pilsoņa Antona Ribuļa mājas, gar kurām viņi brauca, Sļepčenko un viņa pavadoņi pamanīja zemniekus, kuri strādāja uz lauka. Ieraugot piebraukušos, viens no viņiem no lauka aizgāja.

Sļepčenko iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem deva rīkojumu nepazīstamo aizturēt, kurš izrādījās vietējais pilsonis Džeriņš. Viņš bija izvairījies no savlaicīgas ierašanās uz malkas sagādi, kurai viņš bija mobilizēts. Sļepčenko pavēli par Džeriņa aizturēšanu izpildīja Ņikiforovs, Kirilovs, Bogdanovs un Grigorjevs, kuri Džeriņu atrada netālu, viņa mājā, kur pats Džeriņš, viņa sieva, meitas un pilsone Znotiņa, tika piekauti.

Kad Džeriņu aizveda pie Sļepčenko, kas bija palicis pie pilsoņa Ribuļa mājas, Sļepčenko atstājis Džeriņu pie pajūga Surgunta apsardzībā, pavēlēja pārējiem iznīcinātājiem pie mājas sapulcējušos zemniekus sadzīt Ribuļa mājā.

Tas tika izdarīts visrupjākā veidā un tā Sļepčenko ar kaujiniekiem iedzina mājā Antonu Ribuli un viņa kaimiņus – 65 gadus veco Andreju Slavinski, viņa sievu un meitu (tā ir ar ordeni apbalvotā Latviešu divīzijas karavīra ģimene).

Tur Sļepčenko sāka šās personas izprašņāt, kamdēļ Džeriņš slēpjoties, bet kad viņi atbildēja, ka nezinot, tad Sļepčenko sāka šos pilsoņus piekaut, dodot rīkojumu Ņikiforovam, Kirilovam, Bogdanovam un Grigorjevam, lai arī viņi šos cilvēkus piekautu.

Tā rezultātā Ribulis, Slavinskis, viņa sieva un meita tika piekauti, pie kam piekaušana tika izdarīta ar šauteņu laidnēm, gumijas nūjām, dūrēm un arī kājām.

Andrejs Slavinskis tika piekauts līdz asinīm, līdz samaņas zaudēšanai.

Tikai pēc tam, piekaušanu pārtraukuši, Sļepčenko ar saviem pavadoņiem, paņemot līdz arestēto Džeriņu, viensētu atstāja.

Pēc tam, apbraukājot apkārtnes viensētas, ar nolūku sameklēt tur paslēpušos bandītus, Sļepčenko ar iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem tajā pašā dienā bija Ivana Mozuļa, Ludviga Vilcāna - Spuļa un Venerandas Znotiņas mājās un, turot šās personas aizdomās par sakariem ar bandītiem, kopā ar kaujiniekiem piekāva arī viņas.

Beigās, aizbraucot no Vilcāna – Spuļa mājas, Sļepčenko no automāta nošāva pie ķēdes piesieto suni.

Tā paša gada 13. augustā Andrejs Slavinskis par šo notikumu paziņoja Daugavpils apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājam b. Luriņam, kurš pagasta izpildu komitejā noturēja aktīva apspriedi. Slavinskis uz šo apspriedi, iesniegt paziņojumu, ieradās pēc piekaušanas, noasiņojis.

Saņēmis apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētāja informāciju, partijas apriņķa komitejas sekretārs b. Ņikonovs apriņķa prokuroram un Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas priekšniekam b. Titovam pieprasīja šā gadījuma izmeklēšanu.

Apriņķa prokurors nekavējoties devās uz notikuma vietu un veica izmeklēšanu, kurā aprakstītie apstākļi pilnīgi apstiprinājās.

Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas priekšnieks b. Titovs, atbildot uz apriņķa prokurora uzaicinājumu, braukt kopā ar viņu, atteicās izmeklēšanā piedalīties, paziņojot: “Tas ir sīkums, pagaidīs”.

Pēc tam b. Titovs noteiktā veidā ņēma Sļepčenko savā aizstāvībā un ilgāku laiku kavēja prokuratūru Sļepčenko arestēt, kā arī to iznīcinātāju bataljona kaujinieku arestu, kuri piedalījās pilsoņu piekaušanā.

Apriņķa prokurors b. Kokins 18. augustā, pabeidzis izmeklēšanu un, atrodoties Vārkavas pagastā, pa telefonu lūdza Titovu līdz viņa atbraukšanai Sļepčenko aizturēt. Šī prokurora prasība netika izpildīta.

Kad augusta beigās sakarā ar vairākām citām lietām Daugavpilī ieradās republikas prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs b. Drozdovs, kurš pēc republikas prokurora vietnieka b. Čerkasova rīkojuma izmeklēšanā paņēma Sļepčenko lietu, Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļas priekšnieks b. Titovs ne tikai atteicās izsaukt Sļepčenko no pagasta un sūtīt viņu uz izmeklētāja nopratināšanu, bet arī viņam paziņoja, ka Sļepčenko aresta gadījumā nedošot konvoju, lai Sļepčenko konvojētu uz cietumu un došot rīkojumu, lai Sļepčenko cietumā nepieņemtu.

Tā rezultātā biedrs Drozdovs bija spiests bez Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas palīdzības sameklēt Sļepčenko mājas adresi. Viņš š. g. 30. augustā ieradās tā dzīvoklī, kur Sļepčenko atbruņoja (līdz tam laikam viņš nebija no darba atbrīvots) un arestēja. [..]

Iznīcinātāju bataljona kaujinieki Grigorjevs, Bogdanovs un citi, kuri kopā ar Sļepčenko piedalījās pilsoņu piekaušanā, pēc Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas bezrezultatīvās izmeklēšanas, tika izsaukti ar pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja palīdzību un arestēti tikai 3. septembrī. [..]

Pēc savām sekām ārkārtējs revolucionārās likumības pārkāpums ir noticis Madonas apriņķī.

Šā gada 20. augustā Kraukļu pagasta “Vidussviķu” mājās ieradās iznīcinātāju bataljona kaujinieku grupa ar grupas komandieri jaunāko seržantu Ivanovu priekšgalā. Pēc ierašanās viensētā viņš pavēlēja sarīkot ballīti, uz kuru ar patafonu tika uzaicināta ierasties pilsone Elza Lūse.

Ballītes laikā, apmēram pulksten 23 vakarā, viens no iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem, ballītes dalībniekiem paziņoja, ka mājai it kā esot uzbrukuši bandīti. Iznīcinātāju bataljona kaujinieki atklāja uguni, kuru drīz pārtrauca. Pēc tam ballīte mierīgi turpinājās un tika pabeigta.

21. augustā šajā viensētā ieradās Iekšlietu tautas komisariāta Madonas apriņķa daļas Kraukļu pagasta nodaļas priekšnieks Boriss Ņehajevs, kuram saskaņā ar Ivanova informāciju radās aizdomas, ka bandītu uzbrukumā viensētai vainīga esot Elza Lūse. Ņehajevs izsauca Lūsi uz nopratināšanu, pratināšanas laikā noliekot uz galda revolveri.

Pratināšanas laikā uz Ņehajeva jautājumu Lūse atbildēja, ka viņa bandītus neesot atvedusi un neko par to nezinot. Sakarā ar to Ņehajevs ar revolvera šāvienu krūtīs Lūsi ievainoja. Viņa krītot latviski iesaucās: “Par ko mani nevainīgu nogaliniet?” Ņehajevs pieprasīja, lai tur esošais iznīcinātāju bataljona kaujinieks Bogdanovs to pārtulko, bet, kad viņš izdzirdēja tulkojumu, tad uz Lūsi izšāva vēl divas reizes. Pēc tam viņš pavēlēja iznest Lūsi laukā un aprakt mežā. Kad Lūse, vēl būdama dzīva, gulēja laukā, Ivanovs, izdzirdējis viņas vaidus, izšāva uz viņu vēl  vairākas reizes no automāta.

Šā gadījuma sākotnējo izmeklēšanu Madonas apriņķa prokurors b. Luss veica nekavējoties un noskaidroja šās nekaunīgās patvaļas notikumu gaitu. Biedrs Luss visus šīs lietas materiālus nodeva Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta sevišķās inspekcijas izmeklētājam, kurš Ņehajevu un Ivanovu arestēja.

Ir nepieciešams piebilst, ka arī šajā gadījumā Iekšlietu tautas komisariāta Madonas apriņķa daļas pārstāvis leitnants Tarasovs kavēja prokuratūru nokavējoties arestēt Ņehajevu un Ivanovu, apmānot prokuratūru ar paziņojumu, ka viņš it kā esot viņus aizsūtījis komandējumā. Bet kad b. Luss šo mānīšanos atmaskoja, tad Tarasovs nepieļāva Ņehajeva un Ivanova apcietināšanu, sakot, ka viņam esot citi norādījumi – ierasties ar viņiem Madonā personīgi.

Pārbaudot Iekšlietu tautas komisariāta Abrenes apriņķa daļas lietisko pierādījumu glabāšanas kameru, LPSR Prokuratūras milicijas orgānu uzraudzības nodaļas prokurors b. Koļesovs konstatēja, ka Iekšlietu tautas komisariāta apriņķa daļas darbinieki pilnīgi pretlikumīgi savā labā izmanto kamerā esošās bezsaimnieku mantas.

Lietisko pierādījumu kamerā glabājās dažādas bezsaimnieku mantas: audumi, mēteļi, uzvalki, veļa, ādas un citi priekšmeti.

Sakarā ar to, ka Iekšlietu tautas komisariātā nebija šo lietu uzskaites, nebija iespējams konstatēt, no kurienes un kad šīs mantas ir saņemtas un cik daudz tām būtu jābūt. Tā vietā, lai šīs mantas nodotu finansu orgāniem, Iekšlietu tautas komisariāta Abrenes apriņķa daļas priekšnieks kapteinis Pipo izveidoja komisiju, kurā iekļāva pats sevi un Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekus Sučkovu un Laptjevu. Komisija novērtēja visas bezsaimnieku mantas par pazeminātām cenām – par 400 rubļiem. Pēc tam Pipo sastādīja aprakstu, pēc kura visas mantas sadalīja Iekšlietu tautas komisariāta apriņķa daļas darbiniekiem. Pipo sev paņēma sieviešu mēteli, plīša segu, vīriešu kurpju sagataves, sieviešu vilnas svīteri, vilnas zeķes, 7,5 metrus auduma.

Pēc visām šīm mantām no Iekšlietu tautas komisariāta apriņķa daļas darbiniekiem tika savākta nauda, kura palika Iekšlietu tautas komisariāta apriņķa daļas kasē. [..]

 

Latvijas PSR prokurors

justīcijas 2. klases valsts padomnieks A. Mišutins

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 20. l., 252. - 255. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

104.  No Latvijas dzelzceļa Kara tribunāla priekšsēdētāja vietas izpildītāja A.Semerikova ziņojuma PSRS Transporta Kara tribunāla Galvenās pārvaldes priekšniekam Pugovkinam par tribunāla darbu

 

SLEPENI

Eks. Nr.2.

 

Nr. 086-s                                                     1945. gada 20. oktobrī

 

Transporta kara tribunāla Galvenās pārvaldes priekšniekam justīcijas ģenerālmajoram b. PUGOVKINAM

ZIŅOJUMS

Par Latvijas dzelzceļa kara tribunāla darbu 1945. gada 3. ceturksnī

 

 

[..]

2. Dezertēšana

 

Pēc Latvijas dzelzceļa strādnieku kadru sektora ziņām 1945. gada 3.  ceturksnī bija 443 dezertēšanas gadījumi, bet 1. ceturksnī – 35 un 2. ceturksnī – 158 gadījumi. [..]

Lielā vairākumā tās personas, kuras ir dezertējušas, vispirms ir saistītas ar lauksaimniecību, tām pieder 10-20 hektāru lieli zemes gabali, bet daļa no tām zemi ir saņēmusi pirmo reizi. Kopš pirmajām Latvijas atbrīvošanas dienām no vācu iebrucējiem viņi labprāt iestājās darbā uz dzelzceļa, jo tad tiem tika dota broņa no mobilizācijas armijā. Bez tam diezgan daudz strādnieku, kuriem pieder viensētu saimniecība, uz transportu atnāca mobilizācijas rezultātā. Visas šīs personas darbu dzelzceļa transportā uzskata par sezonas darbu, kā papildus peļņu. Ar to ir arī izskaidrojams, ka vislielākais dezertieru skaits ir pašā karstākajā lauksaimniecības darbu laikā (jūnijā, jūlijā un īpaši augustā). [..]

Vadoties no izskatītajām lietām atskaites periodā, var secināt, ka dezertēšana ir notikusi šādu iemeslu dēļ:

1. Ja pagājušajā ceturksnī dezertēšanas skaita pieaugumu varēja izskaidrot ar patvaļīgu aiziešanu no darba, lai apstrādātu un apsētu savus zemes gabalus, tad atskaites periodā strādnieki aizgāja uz ražas novākšanas darbiem savās saimniecībās. Daži no viņiem, savās saimniecībās pabijuši dažas dienas, atkal atgriezās transportā, citi tur strādāja tik ilgi, kamēr viņus neaizturēja izmeklēšanas orgāni, bet daļai no viņiem vispār nebija vēlēšanās atgriezties iepriekšējā darba vietā. Šā iemesla dēļ no darba patvaļīgi aizgāja vairāk nekā 40 % no notiesāto skaita. Reizē ar to ir nepieciešams norādīt, ka visas šās personas saņēma uzdevumu par valsts nodevām un brīdinājums par kriminālatbildību to neizpildīšanas gadījumā.

Kā piemēru tam var minēt šādas tiesu lietas:

a) Staņislavs Žabo. Viņam pieder 10 hektāri zems. Viņa apgādībā ir 4 bērni vecumā no 1 līdz 6 gadiem un 74 gadus vecs tēvs. Ģimenē darba spējīga ir tikai sieva. Darbā transportā par remontstrādnieku viņš iestājās 1944. gada 2. augustā. 1945. gada 27. jūlijā viņš bez atļaujas darbu atstāja un aizgāja uz mājām, lai strādātu savā saimniecībā, kur atradās līdz š. g. 1. septembrim. Milicijas orgāni viņu savā saimniecībā aizturēja un apcietināja. Savās liecībās viņš saka:

“1945. gada 27. jūlijā es no darba dzelzceļa transportā aizgāju, jo bija pienācis laiks novākt ražu, bet mājās to novākt neviens nevarēja. Tēvs ir darba nespējīgs, sieva slima un ar 4 mazgadīgiem bērniem. Es meistaram lūdzu atvaļinājumu uz 7 dienām, taču atvaļinājumu man neatļāva, bet labību valstij vajadzēja nodot.”

Šā gada 17. septembrī viņš pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta “g” punkta ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem nosacīti.

[..]

b) Roberts Šmidts dzelzceļa transporta Valmieras stacijā par svērāju iestājās 1944. gada 15. novembrī. Viņam pieder 20 hektāru zemes, apgādībā ir 7 gadus vecs dēls. Darba spējīga ir tikai sieva. 13. jūlijā viņš patvaļīgi atstāja darbu dzelzceļa transportā, aizgāja uz mājām un savā saimniecībā strādāja līdz 4. septembrim. Pēc tam viņu izsauca prokurors un arestēja. Savās liecībās tiesā viņš saka:

“Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas, pabeidzis lauku darbus, es nolēmu palīdzēt saimniecības atjaunošanā un brīvprātīgi iestājos par svērāju Valmieras stacijā. Saņēmu no valsts uzdevumu – nodot valsts piegādes un nodokli. Es griezos pie stacijas priekšnieka ar lūgumu par manu atlaišanu. Stacijas priekšnieks ieteica iesniegumu par atbrīvošanu iesniegt nodaļas priekšniekam, ko es arī izdarīju. Es gribēju ātrāk novākt ražu un norēķināties ar valsti. Nesagaidījis atbildi, es 13. jūlijā aizgāju patvaļīgi.”

Šā gada 15. septembrī Šmidts pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta “g” punkta ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem nosacīti.

[..]

Neraugoties uz dezertēšanas pieaugumu, gala rezultātā saukšana pie tiesas atbildības par dezertēšanu sastāda tikai 14 %, bet par patvaļīgu aiziešanu no darba – tikai 5 %. Pēc dzelzceļa kara prokuratūras ziņām uz š. g. 1. oktobri no visiem 3. ceturksnī dezertējušajiem nesameklēti skaitījās 154 cilvēki, jeb 35 %, lietas ierosināšana atlikta par 111 materiāliem, kas sastāda 25 %. Tādējādi pie tiesas atbildības par dezertēšanu nav saukti 114 cilvēki jeb 25 %, bet par patvaļīgu aiziešanu no darba 137 cilvēki jeb 95 %       [..].

Atskaites periodā par personām, kuras izdarījušas dezertēšanu, ienāca 70 lietas, bet 2. ceturksnī – 44 un 1. ceturksnī – 29 lietas. Ja dezertieru skaits, salīdzinot ar 2. ceturksni, ir palielinājies vairāk nekā 2 reizes, tad izskatīto lietu skaits ir palielinājies tikai par 39 %. Pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta “g” punkta ir notiesāti 64 cilvēki.

Soda mēri:

Brīvības atņemšana no 6 līdz 9 gadiem         ‑ 6 cilvēkiem

Brīvības atņemšana uz 5 gadiem                   ‑ 14 cilvēkiem

Brīvības atņemšana no 2 līdz 4 gadiem         ‑ 1 cilvēkam

Brīvības atņemšana uz 1 gadu                      ‑ 3 cilvēkiem

Nosacīti sodīti                                             ‑ 19 cilvēki

Nosūtīti labošanas darbos                            ‑ 21 cilvēks

______________________________________________

                                                Kopā:            64 cilvēki

Ar brīvības atņemšanu un soda izciešanu labošanas darbu nometnē ir notiesāti 37,5 %, bet 2. ceturksnī – 45 %. Nosacīti notiesāti ir 30 %, ar labošanas darbiem – 32,5 %. Tādējādi tiesu prakse šās kategorijas lietās atskaites ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, ir kļuvusi vājāka. Kopumā nav pamata uzskatīt tiesu praksi par neapmierinošu. Kā jau iepriekš norādīts, vairāk nekā 40 % dezertēšanas gadījumu ir saistīti ar aiziešanu uz ražas novākšanas darbiem. Pret šīm personām tika pielietoti tikai tādi soda mēri, kuri nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Latvijas K(b)P CK uzskata, ka nebūs pareizi, bet būs politiski kaitīgi, pielietot ar brīvības atņemšanu saistītus soda mērus pret tām personām, kurām pieder sava saimniecība un kuru patvaļīga aiziešana ir saistīta ar lauku darbiem.Parasti ar brīvības atņemšanu saistītie soda mēri netika pielietoti arī pret tām personām, kuras bija pieļāvušas dažu dienu darba kavējumus un pēc tam brīvprātīgi atgriezušās darbā.

1) Jāzeps Ustāns, kurš strādāja par kurinātāju Rēzeknes depo, š. g. 26. jūlijā, atgriezies no reisa, paprasīja depo priekšnieka atļauju aizbraukt uz mājām, bet viņam atteica. Tad Ustāns 27. jūlijā patvaļīgi aizgāja pie vecākiem uz laukiem un darbā atgriezās tikai š. g. 30. jūlijā.

Pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta “g” punkta Ustāns notiesāts ar labošanas darbiem uz 1 gadu, ar 25 % atskaitījumu no darba algas.

[..]

2) 1925. gadā dzimušā Elza Velika pēc Liepājas atbrīvošanas š. g. 18. jūnijā iestājās darbā Liepājas stacijā par svērāja praktikanti. Sakarā ar to, ka viņa slikti pārvalda krievu valodu, viņa palūdza stacijas priekšnieku pārcelt darbā par vilciena kontrolieri. Viņas lūgums, strādāt par biļešu kontrolieri, arī tika noraidīts. No šā darba viņa atteicās, patvaļīgi aizgāja no darba un 24. augustā aizbrauca uz laukiem pie saviem radiniekiem. Uzzinājusi, ka viņu izsauc kara prokuratūra, viņa 14. septembrī atgriezās agrākajā darba vietā. Viņas tēvu nošāva vācieši, bet pati viņa 1941. gadā tika pakļauta represijām par piederību komjaunatnei.

Š. g. 21. septembrī Velika pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta “g” punkta notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem nosacīti.

 [..]

Darba disciplīnas stāvoklis uz dzelzceļa mums, tribunāla darbiniekiem, rada pamatotu satraukumu, jo pieaug dezertēšanas un darba patvaļīgas atstāšanas gadījumu skaits, bet pie tiesas atbildības tiek saukts neliels darba disciplīnas pārkāpēju skaits. Kara tribunāls ir veicis šādus pasākumus:

1) 2. ceturksnī tiesu prakse parādīja, ka galvenais tik krasas darba disciplīnas pārkāpumu palielināšanās iemesls ir to personu, kurām pieder zemes gabali, patvaļīga aiziešana no darba uz lauku darbiem. Ņemot vērā ražas novākšanas kampaņas tuvošanos un nepieciešamību tiem transporta darbiniekiem, kuriem ir zeme palīdzēt ražas novākšanas darbos, mēs dzelzceļa priekšniekam un Latvijas K(b)P Centrālajai Komitejai iesniedzām priekšlikumu, atļaut piešķirt viņiem atvaļinājumu ražas novākšanas kampaņas laikā. Pie tam, ceļa priekšniekam mēs ieteicām paziņot par to ieinteresētajiem strādniekiem un organizēti sadalīt atvaļinājuma laiku, nosakot atvaļinājumu termiņus.

Ceļa priekšnieks deva rīkojumu saimniecisko vienību vadītājiem, lai viņi dotu atļauju atvaļinājumiem ražas novākšanas laikā, taču tikai tiem, kuri to lūgs. Tāds pasākums nevarēja pilnīgi atrisināt šo jautājumu ceļa un strādnieku interesēs. Daudzi nezināja, ka administrācija atvaļinājumus var atļaut, tādēļ negriezās pie tās, lai tos saņemtu, bet aizgāja no darba patvaļīgi. Atsevišķos gadījumos administrācija atļaujas nedeva vispār.

Piemēram:

       a) ceļa 44. iecirkņa (priekšnieks Mironovs) 5. distances remontstrādnieks Semjons Kudrjavcevs š. g. 27. septembrī tiesā stāstīja: “Vairākas reizes es meistaram lūdzu iedot man atvaļinājumu. Meistars atvaļinājumu solīja, taču to nepiešķīra. Rudzi man jau sāka birt, tādēļ es no pagasta saņēmu brīdinājumu – ja es pilnā apmērā neizpildīšot labības piegādi, tad mani saukšot pie atbildības. 14. augustā es pametu darbu un aizgāju strādāt savā saimniecībā, jo manā saimniecībā nav neviena cita, kam strādāt, jo zemes platība ir 12,5 hektāru. Man ir 8 bērni un sieva tikko kā dzemdēja. Es domāju novākt ražu, nodot labību, bet pēc tam atgriezties darbā. (27. septembrī notiesāts uz 1 gadu labošanas darbos);

     b) ceļa distances strādnieks Jānis Karpovs par patvaļīgu aiziešanu no darba, tiesai nodots, liecināja: “Es vairākkārt lūdzu ceļa brigadierim un meistaram piešķirt man atvaļinājumu ražas novākšanas laikā, taču man neatbildēja. No ceļa distances nekāds norādījums vēl nebija saņemts. Tagad es uzrakstīju iesniegumu, taču arī no distances atbildi nesaņēmu. Ņemot vērā, ka rudzi jau sāka birt un nepieciešamību nokārtot piegādes, es, nesaņēmis atvaļinājumu, 6 augustā no darba aizgāju un sāku strādāt ražas novākšanas darbos savā saimniecībā (viņš tiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem nosacīti) [..].

 

Kara tribunāla priekšsēdētāja vietas izpildītājs

justīcijas majors Semerikovs

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 21. l., 46., 54.- 55., 57., 61., 79. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

105. LPSR iekšlietu tautas komisāra A. Eglīša ziņojums VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētāja vietniekam V.Rjazanovam, LK(b)P CK sekretāram J. Kalnbērziņam par LPSR prokuratūras traucējošo rīcību  “bandītisma “ apkarošanā

 

Pilnīgi slepeni

Eks. Nr.2

 

LPSR Iekšlietu tautas komisariāts

 

Nr. 1/571-ps                                                1945. gada 1. novembrī

 

VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētāja vietniekam

biedram RJAZANOVAM

Latvijas K(b)P CK sekretāram biedram KALNBĒRZIŅAM

 

Latvijas PSR Prokuratūra daudzas mūsu izmeklētās bandītu atbalstītāju lietas atdod atpakaļ un izvirza jautājumu par neiespējamību saukt vainīgos pie atbildības, atsaucoties uz to, ka lietā neesot norādīts, kādas konkrētas slepkavības un laupīšanas esot izdarījuši tie bandīti, kurus slēpuši pie atbildības sauktie atbalstītāji:

Tā, piemēram:

Atsūtot mums atpakaļ lietu Nr. 2215, kurā pēc KPFSR Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta apsūdzēta Minna Kiepa, Latvijas PSR Prokuratūras izmeklēšanas daļas priekšnieks justīcijas vecākais padomnieks b. Paegle norāda: “Kiepa ir pietiekamā mērā atmaskota par bandas atbalstīšanu, kurā atrodas viņas dēls. Taču lietā nav iegūti nekādi pierādījumi par bandas konkrētu darbību, kādēļ nav iespējams izlemt – uzskatīt šo bandu par laupītājiem vai kontrrevolucionāriem, bet atkarībā no tā, būtu pareizi kvalificēt arī M. Kiepas apsūdzību.”

1945. gada 7. jūlijā pratināšanas laikā Iekšlietu tautas komisariātā arestētā M. Kiepa liecināja, “ka viņa savās mājās slēpa savu dēlu, kā arī citus bandas dalībniekus, sistemātiski apgādāja savu dēlu Kondrātu Kiepu ar pārtikas produktiem. Viņa zināja, ka viņš ir dezertējis no Sarkanās Armijas, pārgājis nelegālā stāvoklī un slēpjas bandā, kas darbojas Latvijas PSR Daugavpils apriņķa Kalupes pagastā”.

Par lietu Nr. 1925, kurā pēc KPFSR Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta apsūdzēts Pēteris Lazdāns un Veronika Lazdāne, prokuratūra norāda: “Lietā trūkst ziņu par tās bandas konkrētajiem noziegumiem, kuras slēpšana ir piedēvēta arestētajiem. Bez šīm ziņām nav iespējams izlemt jautājumu par apsūdzības kvalifikāciju un šajā lietā arestēto atbildības pakāpi.”

Mūsu arestētais Lazdāns š. g. 29. maijā pratināšanas laikā Iekšlietu tautas komisariātā liecināja, ka “viņa dēls Antons Lazdāns, nevēlēdamies dienēt Sarkanajā Armijā, no dienesta izvairījās, pārgāja nelegālā stāvoklī un slēpjas bandā, kas darbojas Daugavpils apriņķa Kalupes pagasta teritorijā. Bandīts Antons Lazdāns, kā viens pats, tā arī kopā ar citiem bandītiem, vairākas reizes bija atnācis uz mājām pie tēva, kurš viņu apgādājis ar pārtikas produktiem. Veronika Lazdāne savam dēlam personīgi nesusi pārtikas produktus uz bandas apmešanās vietu.”

Par izmeklēšanas lietu Nr. 2266, kurā pēc KPFSR Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta ir apsūdzēts Aleksejs Voleiņa un Anna Voleiņa, prokurors norāda: “Aleksejs Voleiņa un Anna Voleiņa ir atmaskoti par mežā paslēpušos bruņotu bandītu slēpšanu savās mājās, no kuriem 2 apšaudē ar Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekiem tika nogalināti viņu mājas tuvumā. Taču lietā trūkst konkrētu ziņu par šo bandītu noziegumiem. Bez šīm ziņām nav iespējams ne tikai pareizi kvalificēt atbalstītāju noziegumus, bet tik pat neiespējami ir uzturēt pret viņiem apsūdzību par atbalstīšanu.”

Paši apsūdzētie pratināšanas laikā Iekšlietu tautas komisariātā liecināja, ka “viņu mājās vairākkārt iegājuši bandīti un, ka viņi tiem iedevuši pārtikas produktus.” Šā gada 7. jūlijā bandīti atradās šajās mājās. Kad iznīcinātāju bataljona kaujinieki mēģināja viņus aizturēt, bandīti centās paslēpties un apšaudes laikā 2 bandīti tika nošauti. Mājas saimniekiem uzrādītos līķus Voleiņa atpazina.

No minētajām lietām ir redzams, ka visi apsūdzētie pietiekamā mērā ir atmaskoti kā bandītu atbalstītāji, par ko viņi paši arī atzinās un, ja negribētu pārgudri spriest, viņus varētu tūdaļ pat, bez vilcināšanās saukt pie kriminālatbildības, taču viņus saukt pie kriminālatbildības pēc augstāk minētiem motīviem, kā to norāda prokuratūra, it kā nevarot. Šādas prokuratūras prakses dēļ lietas ne vienreiz vien tiek atsūtītas atpakaļ un līdz ar to tiek pagarināti un pārtraukti izmeklēšanas termiņi un savlaicīgi netiek sasniegts nepieciešamais efekts.

Uzskatot šādus prokuratūras motīvus par nepareiziem un nepamatotiem, kas neveicina ātru un sekmīgu bandītisma likvidāciju republikā, bet tikai cīņu bremzē, ir lūgums pārskatīt prokuratūras līniju šajā jautājumā.

 

Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs

ģenerālmajors Eglītis

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 20. l., 285.- 286. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

Atzīmes dokumentā:

b. Mišutinam. Dodiet paskaidrojumus, kādēļ prokuratūra tā rīkojas. 3.11.45. Kalnbērziņš.

 

 

106. LPSR prokurora A. Mišutina ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam par prokuratūras rīcību  “bandītu atbalstītāju”  lietu izmeklēšanā

 

Slepeni

PSRS Prokuratūra

Latvijas PSR prokurors

 

Nr. 2243-s                                                   1945.gada 30. novembrī

 

 

Latvijas K(b)P CK sekretāram b. KALNBĒRZIŅAM

 

Atbildot uz 1945. gada 9. novembra Nr. 12/367.

LPSR iekšlietu tautas komisāra š. g. 1. novembra vēstulē minētās 3 krimināllietas ir nodotas atpakaļ Iekšlietu tautas komisariātam sakarā ar tiem motīviem, ka šajās lietās minētās personas sauktas pie kriminālatbildības par  palīdzību bandītiem un viņu atbalstīšanu. Tajā pat laikā atsūtītajās lietās nebija nekādu materiālu par šo bandītu praktisko darbību, viņu sociālo un politisko raksturojumu un to, kāda nokrāsa ir viņu bandītiskajai darbībai.

Kara tribunāls, kuram ir šo lietu piekritība, bez šādām ziņām lietas izskatīšanā nepieņem. Izmeklētājiem iepriekšējās izmeklēšanas procesā šādas ziņas, protams, nebija iespējams iegūt. Tās var iegūt tikai operatīvajā ceļā, veicot pasākumus bandītu grupas likvidācijai, vai iegūstot ar aģentūras palīdzību konkrētas ziņas par bandas darbību. Sakarā ar to, ka šo darbu veic Iekšlietu tautas komisariāta orgāni, lietas tika nosūtītas atpakaļ viņiem, lai tās saskaņā ar mūsu norādījumiem papildus noformētu.

Tā, piemēram, Minna Kiepa pēc Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta tiek apsūdzēta par to, ka viņa apgādāja ar produktiem un sagādāja paslēptuvi Kondrātijam* Kiepam, kurš slēpās mežā bruņotas bandas sastāvā. Lietā ziņu par šās grupas konkrēto darbību nebija. Tādēļ lieta tika nosūtīta atpakaļ uz Iekšlietu tautas komisariātu ar priekšlikumu, pievienot lietai ziņas par bandītu grupas konkrēto darbību – vai tā ir tikai laupītāju banda, vai tai ir politiska nokrāsa un kāda tieši, lai atkarībā no bandītu grupas raksturojuma, kurā piedalās Kondrātijs Kiepa, būtu iespējams atbilstoši kvalificēt Minnas Kiepas, kā bandas atbalstītājas, noziegumu.

Pēc analoģiskiem motīviem tika nosūtīta atpakaļ krimināllieta, kurā pēc Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta apsūdzēti vīrs un sieva Pēteris Lazdāns un Veronika Lazdāne par to, ka viņi apgādāja ar pārtikas produktiem un deva paslēptuvi savam dēlam, kurš slēpjas bruņotā bandā. Taču lietā nav nekādu ziņu par to, kas tā ir par bandu, kurā slēpjas Lazdāna dēls.

Trešā lieta ir par Alekseja Voleiņa un Annas Voleiņas apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta par to, ka pie viņu mājas Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nošāvuši pilsoni Modelānu un vēl otru nepazīstamo, kurš  aizturēšanas mēģinājumā Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekiem izrādīja bruņotu pretestību.

Arī šajā lietā, izņemot liecības par to, ka Voleiņa mājās iegājuši bruņoti cilvēki, nekādu citu materiālu nav. Tā kā izmeklēšanai nav iespējams noskaidrot, kas tie bruņotie cilvēki tādi ir – vienkārši laupītāji, dezertieri, spiegi, diversanti vai vēl kaut kas cits, to var noskaidrot tikai operatīvā ceļā. Bez šādām ziņām lietu uz tiesu arī sūtīt nevar. Tamdēļ šī lieta tiks nosūtīta atpakaļ uz Iekšlietu tautas komisariāta papildus noformēšanai.

Bez jau minētā ir nepieciešams norādīt, ka vienlaicīgi ar šīm trijām lietām atpakaļ tika nosūtītas vēl 14 lietas, par kurām LPSR iekšlietu tautas komisārs b. Eglītis nezin kādēļ neraksta. Acīmredzot viņš uzskata par izdevīgāku par tām noklusēt.

Visas šīs lietas tika nosūtītas atpakaļ šādu apstākļu dēļ:

Šā gada jūnija beigās un augusta sākumā Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļas priekšnieks b. Titovs tieši, apejot Iekšlietu tautas komisariāta 1. speciālo daļu, nosūtīja Daugavpils apriņķa prokuratūrai apmēram 40 bandītu lietas. Kad par to uzzināja republikas prokuratūra, tad uz Daugavpili nekavējoties tika nosūtīts sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs b. Drozdovs. Tas tika darīts tādēļ, ka Daugavpils apriņķa prokuratūrā strādā tikai viens jauns, tikko darbu uzsākušais izmeklētājs, kuram nebija pa spēkam šīs lietas apgūt.

Pēc iepazīšanās ar šīm lietām izrādījās, ka liela daļa no tām ir novilcinātas, slikti noformētas un vairākas ir ierosinātas nepamatoti pēc ķīlnieku saņemšanas principa, bet nevis pamatojoties uz reāliem, bandītus un viņu atbalstītājus atmaskojošiem materiāliem. Tādēļ daļa – 7 lietas, kā nepamatoti ierosinātas, tika pārtrauktas un 11 cilvēki, kuri bija arestēti sakarā ar tām, no ieslodzījuma atbrīvoti. Otrā lietu daļa, kurās tomēr bija kaut kāds apsūdzības materiāls par tām personām, kuras pēc tam tika sauktas pie atbildības, tika pieņemtas izskatīšanā un tajās uzsākta izmeklēšana. Tam nolūkam, lai palīdzētu izmeklēšanai, no Rīgas tika komandēts izmeklētājs. Lietu lielāko daļu izmeklēšana ir jau pabeigusi un lietas nosūtītas uz tiesu. Ir vēl palikušas divas grupveida lietas, kurās iesaistīti vairāk nekā 30 apsūdzētie cilvēki.

Pārējās 17 lietas, kā jau augstāk norādīts, tika nosūtītas uz Iekšlietu tautas komisariātu papildnoformēšanai. Atpakaļ nosūtīto lietu vidū, bez jau 3 iepriekš minētajām, bija arī tādas lietas, kuras Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļa bija ierosinājusi jau 1944. gada vasarā un kuras bez virzības gulēja vairākus mēnešus. Tā, piemēram, pēc Kriminālkodeksa 59.-3. un 193.-7. “g“ panta Benedikta Dubrovska un pēc Kriminālkodeksa 59.-3. un 193.-7. “g“  panta apsūdzētā Izidora Gorotavstska lieta, kura bija ierosināta jau 1944. gadā. To Iekšlietu tautas komisariāta pārvalde un Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka kara prokurors vairākas reizes nosūtīja Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļai papildizmeklēšanai. Pēdējo reizi 1945. gada aprīlī ar kategorisku prasību, izmeklēšanu tajā pabeigt 15 dienu laikā. Neraugoties uz to, lieta Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļā bez jebkādas virzības nogulēja vairākus mēnešus un 23. jūlijā tā tika nosūtīta Daugavpils apriņķa prokuratūrai.

Lieta par Voldemāra Naimiņa apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 58.-1. “a” panta ierosināta 1944. gada 30. septembrī un Daugavpils apriņķa prokuratūrai nodota 1945. gada 23. jūlijā, t. i. – 10 mēnešus pēc lietas ierosināšanas.

Bez jau minētās Naimiņa lietas, ar analoģiskiem izmeklēšanas termiņiem tika nodotas vēl vairākas citas lietas.

Lieta par Teklas Lazdānes un Veronikas Pētera meitas Lazdānes apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 17.-59.-3. panta un lieta par Pētera Lazdāna un Veronikas Franča meitas Lazdānes** apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 17.-58.-12. panta tika atsūtītas atpakaļ tādēļ, ka no lietas materiāliem ir skaidrs, ka visi viņi tiek turēti aizdomās par izpletņlēcēju slēpšanu un palīdzību viņiem. Taču šī lietas puse absolūti nebija izmeklēta. Tajā pat laikā Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas nodaļas cīņai ar bandītismu priekšnieka b. Mordvinova izdarītajā pārbaudē ir noskaidrots, ka viens no izpletņlēcējiem, kurš slēpies pie apsūdzētajiem, aizturēts Višķu pagastā, taču lieta par viņu nezin kādēļ no Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas ir nosūtīta uz pretizlūkošanas pārvaldi “smerš”, kas ir pilnīgi nelietderīgi. Tādēļ šīs abas lietas tika nosūtītas atpakaļ ar norādījumu, ka tās ir nepieciešams pilnīgi izmeklēt, atmaskot apsūdzētos viņu izdarītajos noziegumos un apvienot abas vienā tiesvedībā.

Tālāk noskaidrojās, ka Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas daļa daudzas personas, kuras figurē tajās lietās, kuras prokuratūra nav nosūtījusi atpakaļ uz Iekšlietu tautas komisariātu, bet atstājusi savā ražošanā, bija arestējusi nepamatoti un tālākajā izmeklēšanas procesā viņas no ieslodzījuma nācās atbrīvot. Tā, piemēram, sakarā ar Kļimoviča un Naruševiča bandu lietu tika arestēti vairāki viņu atbalstītāji. Pēc tās pašas Iekšlietu tautas komisariāta pilsētas daļas iesnieguma apriņķa prokuratūras izmeklētājs bija spiests atbrīvot 7 šos atbalstītājus, kurus pilsētas daļa bez pietiekama pamata bija arestējusi (Svarinskis un citi).

No iepriekšminētā ir skaidrs, ka prokuratūra šīs lietas atpakaļ Iekšlietu tautas komisariātam ir atdevusi ne jau aiz nevēlēšanās palīdzēt Iekšlietu tautas komisariātam cīņā ar bandītismu, kā šo lietu cenšas parādīt iekšlietu tautas komisārs b. Eglītis, bet gan tādēļ, lai atsevišķi Iekšlietu tautas komisariāta orgāni, šajā gadījumā Daugavpils pilsētas daļa, šās lietas noformējot, izpildītu tās prasības, kuras ir paredzētas likumā un uz šo lietu novilcināšanas rēķina vai aiz nevēlēšanās vai neprasmes organizēt operatīvo darbu noziegumu atklāšanā, nenoveltu uz prokuratūru savu pašu pieļautās neizdarības.

 

Latvijas PSR prokurors

justīcijas 2. klases valsts padomnieks A. Mišutins

 

Tulkojums LVA, PA-101. f., 8. apr., 20. l., 288.- 290. lp. Oriģināls. no krievu val.

*    105. dokumentā - Kondrāts

          ** tā dokumentā

 

 

107. Rēzeknes apriņķa tautas izmeklētāja N. Solovjova ziņojums par Maltas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja M. Orehova pieļautajiem likumpārkāpumiem

 

 

LPSR Iekšlietu tautas komisariāts                           Pilnīgi slepeni

 

Nr. 1/571-ps                                                1946. gada 27. martā

 

Rēzeknes apriņķa tautas izmeklētāja

Nikolaja Solovjova

ZIŅOJUMS

Latvijas PSR prokuroram justīcijas 2. klases

valsts padomniekam b. MIŠUTINAM

 

Ziņoju, ka man uzticēta lieta par masveida nelikumībās apsūdzēto bijušo Rēzeknes apriņķa Maltas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju Mihailu Orehovu, kuras ierosināšanu sankcionēja Latvijas PSR prokurora vietas izpildītājs b. Čerkasovs 1946. gada 10. janvārī un kurā Latvijas PSR prokuratūra izmeklēšanas termiņu noteica 1946. gada 15. februāri, izmeklēšana vēl nav pabeigta.

Orehovu, kurš par nelikumībām no darba ir atbrīvots un ar izmeklēšanas materiāliem nelikumībās ir pilnīgi atmaskots, es ar apriņķa prokurora Laizāna sankciju 1946. gada 18. janvārī arestēju.

Sakarā ar Orehova arestu mani izsauca partijas Rēzeknes apriņķa komitejas 2. sekretārs, kurš mani apvainoja par Orehova nepareizu arestu un paziņoja, ka man kā bezpartejiskam neesot tiesību arestēt partijas kandidātu Orehovu un turēt rokās viņa kandidāta kartiņu (to es tūdaļ pēc Orehova aresta oficiāli nosūtīju apriņķa komitejai).

Biedrs*  man arī sacīja: “Jūs droši vien negribat šeit strādāt. Es varu jūs no darba noņemt”. Es atbildēju, ka mani darbā nozīmēja republikas prokurors, ka tikai viņš var mani noņemt un aizgāju no apriņķa komitejas.

1946. gada 20. janvārī tautas izmeklētājs Ļimonovs prokurora Laizāna uzdevumā, kurš tikai divas dienas pirms tam sankcionēja Orehova arestu, viņu no ieslodzījuma atbrīvoja it kā “slimības” dēļ, kaut arī Orehovs ir pilnīgi vesels un nekādu slimības dokumentu mums nav.

Patlaban Orehovs acīm redzami apstrādā tos lieciniekus, kurus es izsaucu sakarā ar viņa lietu un es sastapos ar liecinieku, kuri  izsaukti šajā lietā, masveida neierašanos.

Aprakstītās grūtības, ar kurām es sastapos, aizkavē šīs lietas izmeklēšanu.

 

Rēzeknes apriņķa tautas izmeklētājs (Solovjovs)

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 72. l., 83. lp. Kopija. Tulkojums no krievu val.

* domāts partijas Rēzeknes apriņķa komitejas 2. sekretārs

 

 

 

 

 

108. LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja J.Grīnberga ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam par iznīcinātāju bataljonu kaujinieku noziegumiem

 

 

Latvijas PSR Augstākā tiesa                                   Pilnīgi  slepeni

Eks. Nr.1

 

 

                                                1946. gada 10. aprīlī

 

Latvijas K(b)P CK sekretāram

b. KALNBĒRZIŅAM

 

Latvijas PSR Augstākajā tiesā pēdējā laikā ir palielinājies to lietu skaits, kurās apsūdzēti Latvijas PSR iznīcinātāju bataljonu kaujinieki Jēkabpils, Daugavpils, Ilūkstes, Ludzas, Valkas, Rēzeknes apriņķos.

Ja 1945. gada pirmajā pusgadā pēc notiesāto kasācijas sūdzībām un prokuratūras kasācijas protestiem ir izskatītas krimināllietas par iznīcinātāju bataljonu 11 kaujiniekiem, tad 1946. gada pirmajos trijos mēnešos kasācijas kārtībā ir izskatītas lietas par 25 iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem un viena lieta ir izskatīta Augstākās tiesas pirmajā instancē.

Noziegumiem, kurus ir izdarījuši iznīcinātāju bataljona kaujinieki, ir sevišķi sabiedriski bīstams raksturs, jo šiem kaujiniekiem ir šaujamie ieroči un visās krimināllietās, izņemot vienu - divas, kuras ir izskatītas kasācijas kārtībā, noziegumi ir izdarīti, lietojot šaujamieročus. Gandrīz visus noziegumus iznīcinātāju bataljonu kaujinieki ir izdarījuši, būdami piedzērušies.

No 36 kaujiniekiem - 8 kaujinieki par slepkavībām ir notiesāti pēc Kriminālkodeksa 137., 138. un 139. panta ar brīvības atņemšanas dažādiem termiņiem.

Tā, piemēram, Daugavpils apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa 1946. gada 20. februārī pēc Kriminālkodeksa 137. panta ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem notiesāja 1903. gadā dzimušo Solovjovu. Viņš 1945. gada 14. decembrī, būdams piedzēries, iegāja pilsoņa Kazimira Daukštes mājā, lai pārbaudītu zirgu skaitu. Kad pilsoņa Kazimira Daukštes meita Matilde izveda no kūts zirgus, Solovjovs sāka par viņu ņirgāties un vairākas reizes izšāva. Matilde Daukšte, pametusi zirgus, aizbēga pie kaimiņiem. Pēc tam Solovjovs pavēlēja Kazimiram Daukštem aizvest zirgus uz ciema padomi. Pa ceļam uz ciema padomi Solovjovs izšāva no šautenes un Kazimiru Daukšti nogalināja. Tiesā Solovjovs liecināja, ka slepkavību viņš izdarījis tamdēļ, ka Kazimirs Daukšte viņu esot apvainojis.

Latvijas PSR Augstākā tiesa krimināllietu kolēģija 1946. gada 31. martā tautas tiesas spriedumu atstāja spēkā.

Ar Jēkabpils apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesas 1945. gada 4. decembra spriedumu pēc Kriminālkodeksa 137. panta ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem un vēlēšanu tiesību zaudēšanu uz 5 gadiem tika notiesāts 1902. gadā dzimušais iznīcinātāju bataljona kaujinieks Akaijs Balaboļins par to, ka viņš 1945. gada 23. septembrī nogalināja zemnieci Minnu Freimani un nākošajā dienā piesavinājās daļu no noslepkavotās mantām.

Ar Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģijas 1945. gada 17. decembra lēmumu tautas tiesas spriedums ir atstāts spēkā.

Par huligānisku rīcību dzērumā, lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskajās vietās, kautiņu un bezmērķīgu šaudīšanos ar šauteni pēc Kriminālkodeksa 74. panta ir notiesāti 3 iznīcinātāju bataljona kaujinieki.

Viļakas apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa pēc Kriminālkodeksa 74. panta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem notiesāja iznīcinātāju bataljona kaujinieku 1925. gadā dzimušo Valerianu Kuzmani. 1946. gada 18. janvārī Kuzmanis, būdams piedzēries, kopā ar citām personām devās uz ezeru, kur zvejnieki zvejoja zivis un kur bija daudz cilvēku. Iznīcinātāju bataljona kaujinieks Kuzmanis bez jebkāda iemesla sāka aizskart klātesošos zvejniekus, bet pēc tam sāka kauties, iesita pa seju pilsonim Rozem un pilsonim Vecmanam. Pēc šās huligāniskās izdarības viņš ar kliedzieniem “Visus nogalināšu!” iemeta zvejnieku vidū granātu. Uzsprāgusī granāta vienu zvejnieku ievainoja.

Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģija 1946. gada 7. marta tautas tiesas spriedumu atstāja spēkā.

Par varas pārsniegšanu, nelikumīgām prasībām, arestiem, pilsoņu piekaušanu, bezmērķīgu šaudīšanos pēc Kriminālkodeksa 110. panta 2. daļas ir notiesāti 5 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki. Tā, piemēram:

Ar Daugavpils apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesas 1946. gada 6. marta spriedumu pēc Kriminālkodeksa 110. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem notiesāts 1911. gadā dzimušais iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jevstafijs Petrovs par to, ka viņš 1945. gada 3. augustā, būdams piedzēries, iegāja Donāta Gravāna mājās un pieprasīja pajūgu karaspēka daļas nepazīstamam leitnantam. Kad Gravāns atteicās Petrova prasību izpildīt, jo zirgu mājās nebija, Petrovs iesita ar dūri Gravānam pa seju, ar šautenes laidni pa muguru un izšāva uz Gravānu, taču netrāpīja. Izdzirdējis troksni no mājas iznāca 80 gadu vecie Gravāna vecāki, kurus Petrovs ar šautenes laidni piekāva. Pēc tam Petrovs iegāja mājā un izšāva no šautenes trīs reizes griestos.

Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģijas 1946. gada 21. martā tautas tiesas spriedumu atstāja spēkā.

1946. gada 22. februārī Latvijas PSR Augstākās tiesas izbraukuma sesija izskatīja krimināllietu par J. Spuģa un F. Lagzdiņa apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 110. panta 2. daļas un pēc norādītā panta notiesāja katru ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem par to, ka Spuģis, būdams iznīcinātāju bataljona rotas komandieris, milicijā dežūrējošiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem deva nelikumīgu rīkojumu par visu čigānu tautības pilsoņu un to personu, kurām ar viņiem ir sakari un kuri dzīvo Alūksnē, arestu sakarā ar to, ka mežrūpniecības saimniecībā bija nozagti divi zirgi. Pavisam tika arestēti 20 cilvēki. No tiem piecus piedzērušies Spuģis un Lagzdiņš nopratināja un piekāva.

Trīs iznīcinātāju bataljona kaujinieki ir notiesāti par laupīšanu, kuri viņi izdarīja, cietušos iebiedējot ar ieročiem.

Divi kaujinieki ir notiesāti par izvarošanu.

Ar Ludzas apriņķa 3. iecirkņa tautas tiesas 1945. gada 17. jūlija lēmumu Pēteris Lipskis un Malkers Stutāns par sievietes izvarošanu  ir notiesāti pēc Kriminālkodeksa 153.panta 2.daļas ar brīvības atņemšanu, pirmais – ar laiku uz 4 gadiem, otrais – ar laiku uz 3 gadiem un vēlēšanu tiesību atņemšanu – katram uz 2 gadiem.

Lipskis un Stutāns 1945. gada 21. martā izpildīja uzdevumu, lai atklātu Sarkanās Armijas dezertierus. Pēc operācijas pabeigšanas viņi neatgriezās atpakaļ, bet, draudot un šaudoties, 2 naktī iebruka pilsones Baranovskas mājā. Baranovskas pārbiedētie 11 un 13 gadus vecie bērni aizbēga no dzīvokļa un visu nakti nosēdēja aukstā kūtī. Lipskis un Stutāns Baranovsku izvaroja un māju atstāja tikai no rīta, brīdinot cietušo, lai viņa par notikušo nevienam nestāstot.

Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģija tautas tiesas spriedumu atstāja spēkā.

Daugavpils apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa 1946. gada 19. martā par zādzību notiesāja 4 iznīcinātāju bataljona kaujiniekus: 1902. gadā dzimušo Nazaru Bogdanovu pēc Kriminālkodeksa 162. “d” panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, 1927. gadā dzimušo Izotu Aleksandrovu, 1927. gadā dzimušo Osipu Andrejevu un 1927. gadā dzimušo Jefimu Grigorjevu pēc Kriminālkodeksa 162. “d” panta katru ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu un no visiem četriem par labu  Daugavpils patērētāju biedrību pārvaldei nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu 7049 rubļu no katra.

Minētās personas ir notiesātas par to, ka tās vairākkārt nozaga preces no Līksnas pagasta veikala, kurā viņi iekļuva pa slikti aizvērtu logu. 1945. gada 24. decembra naktī šajā veikalā tika ierīkots slēpnis un Bogdanovs, Grigorjevs un Andrejevs tika aizturēti nozieguma vietā. Notiesātie pavisam nozaga dažādas preces par summu ‑ 28197 rubļi.

Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģija 1946. gada 1. aprīlī tautas tiesas spriedumu atstāja spēkā.

Pārējie kaujinieki ir notiesāti par varas diskreditāciju, pilsoņu piekaušanu un privātpersonu īpašuma apzinātu iznīcināšanu.

Ņemot vērā to noziegumu – slepkavības, izvarošanas, zādzības, laupīšanas, huligānismu utt. – kurus ir izdarījuši iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, bīstamo raksturu, uzskatu par nepieciešamu ziņot jums par iznīcinātāju bataljonu kaujinieku izdarītajiem kriminālnoziegumiem.

Es uzskatu, ka partijas apriņķu komitejām un Iekšlietu tautas komisariāta orgāniem ir jāpievērš lielāka uzmanība kā iznīcinātāju bataljonu kaujinieku izvēlei, tā arī audzināšanas darbam viņu vidū.

 

Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs Grīnbergs

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 74. l., 14. - 16. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

109. no LK(b)P CK sekretāra J. Jurgena runas LK(b)P apriņķu komiteju sekretāru un apriņķu izpildu komiteju priekšsēdētāju sanāksmē par soda sankciju pielietošanu pret “kulakiem”

 

1946.gada 19. jūlijā

 

[..]

 

Biedrs Jurgens:

Mums ir vesela rinda faktu, ka mūsu tiesu orgāni uz vietām izkropļo pareizo padomju līniju. Mēs šajā lietā apsūdzam tiesu darbiniekus, par šo jautājumu mēs sasaucam tiesu darbinieku un prokuroru apspriedi. Taču tagad es gribu apsūdzēt arī otru pusi, ‑ kas tā ir par cīņu apriņķī, kā, piemēram, Kuldīgā, kur Sagādes ministrijas pilnvarotais saka, ka “es visus tos, kas neizpildīs, nodošu tiesai”. Mēs uzskatām, ja apriņķī ir apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājs, partijas apriņķa komitejas sekretārs, vajag pirms, tiesāt kulaku sabotieri, sanākt kopā, apspriesties, varbūt jautājumu apspriest pat slēgtā birojā, kuru no kulakiem notiesāt ar troksni. Bet tie, kuri saka, ka lietas par visiem ir jānodod tiesā, pieļauj rupju politisku kļūdu, jo, ja mēs notiesāsim veltīgi, bet, lūk notiesājam ir desmit – divdesmit radinieku, kuri nākamajās vēlēšanās balsos pret mums.

Tādēļ es uzskatu, ka, pirmkārt, nav vērsts smērēties ar trūcīgajiem, “smērēties” – to es saku tēlaini un ne jau ar šo metodi mēs piespiedīsim trūcīgos nodot pienu. Būtu muļķīgi notiesāt arī visus kulakus, ne jau visus, bet pašus ļaunprātīgākos. Ir taču arī tādi kulaki, kuri labprāt nodod pienu un izpilda plānu. [..]

Attiecībā par mūsu soda politiku. Tiesu orgāni pie mums strādā ļoti slikti. Jūs saņēmāt mūsu lēmumu šajā jautājumā. Kad mēs uzsākām šo lietu, Centrālās Komitejas birojā uzstājās Augstākās tiesas priekšsēdētājs un sacīja: “Mums nekādu grēku nav un nevar būt. Mēs stingri ievērojam likumus.” Mēs apspriedāmies, sasaucām apspriedi, es uzstājos un mani gandrīz piekāva, jo es uzdrošinājos apmelot Cēzara sievu, bet viņa, kā zināms, bija bez grēkiem. Bet pēc tam, pēc nedēļas, kad pēc izpētes šī tiesu lieta birojā tika atklāta, viņi sarāvās pavisam mazi un nožēloja, ka esot pārkāpuši līniju utt. Tādēļ mums šeit ir jāiejaucas un jāpasaka priekšā, ka pašiem ir jāpasaka, par kuru lieta tomēr ir jānodod tiesā. Bez tam ir jāapspriežas varbūt arī vienu otru reizi sakarā ar spriedumu, lai nebūtu tāds stāvoklis, ka apriņķī taisījās kulaku notiesāt, bet pēc tam attaisnoja. Tas nenozīmē, ka spriedums ir jānosaka iepriekš, taču konsultēties vajag. Vai arī, ja tiesa saka, ka materiāls ir nepietiekošs, tad jums ir jāiejaucas obligāti. Pēdējo govi atņemt nevar, ir tāds likums. Taču, ja govis noslēpj, un, ja tā ir kulaku saimniecība, jums jānoblīkšķina tāds pants, ka nepaliks ne mājas, ne govju un viņš pats atradīsies aiz Latvijas robežām. [..]

 

 

LVA, 270. f., 2. apr., 3143. l., 2. - 3. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

110.  No LPSR prokurora A. Mišutina ziņojuma LK(b)P CK sekretāram J. Kalnbērziņam par LK(b)P CK speciālās vienības  noziegumiem Viļakas apriņķa Rugāju pagastā

 

 

PSRS Prokuratūra                                                                    Slepeni

LPSR prokurors                                                             Eks. Nr. 1

 

1946. gada 19. jūlijā

 

Latvijas K(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam

 

 

[..]

 

I. Burcevs kā LK(b)P CK speciālās vienības vada komandieris, bet T. Brisons un A. Čakstiņš kā tās pašas vienības nodaļu komandieri bijušā Iekšlietu ministrijas Jaungulbenes pilsētas daļas priekšnieka kapteiņa Čurkina vadībā piedalījās bandītu meklēšanas operācijā. Bez tam Burcevs, Brisons un Čakstiņš Viļakas apriņķa Rugāju pagasta “Salenieku” mājās pieļāva vairākus rupjus sociālistiskās likumības pārkāpumus un konkrēti:

Burcevs piedalījās operācijas laikā “Salenieku” mājās aizturētā, ko uzskatīja par bandītu grupas dalībnieku, pilsoņa Dreimaņa piekaušanā, kā arī norīkoja divus viņam uzticētās nodaļas kaujiniekus, lai izdarītu patvarīgu Dreimaņa nošaušanu. Šāda nošaušana tika arī izdarīta. Bez tam Burcevs piedalījās arī mantu nelikumīgā izņemšanā “Salenieku” mājās [..].

Brisons, zinādams par “Salenieku” mājās notikušo Dreimaņa slepkavību, tomēr vēlāk uzrakstīja fiktīvu aktu par to, ka Dreimanis it kā esot nošauts operatīvās darbības laikā. Dreimaņa piekaušanā piedalījās arī Čakstiņš. [..]

 

 

Latvijas PSR prokurors

justīcijas 2. klases valsts padomnieks A.Mišutins

 

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 51. l., 245. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

111. LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokurora palīga Savičeva pārskats par LPSR Iekšlietu ministrijas izmeklēto speciālās piekritības lietu izmeklēšanas termiņiem un kvalitāti

 

 

Pilnīgi  slepeni

Eks. Nr.1

 

 

                                                1946. gada 12. augustā

 

 

 

PĀRSKATS

 

Par Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas izmeklēto speciālās piekritības lietu izmeklēšanas termiņiem un kvalitāti par 1946. gada 2. ceturksni

 

 

1946. gada 2. ceturksnī republikas Iekšlietu ministrijas (kopā ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļām) tiesvedībā bija 331 lieta par 555 cilvēkiem.

Tajā skaitā:

atlikums uz 1946. gada 1. aprīli ‑ 153 lietas

ierosinātas 2. ceturksnī                       ‑ 178 lietas.

Šajā laikā Iekšlietu ministrijā pa mēnešiem tika pabeigts šāds lietu skaits:

aprīlī           ‑ 57 lietas par 146 cilvēkiem

maijā            ‑ 46 lietas par 137 cilvēkiem

Kopā           ‑ 156 lietas par 376 cilvēkiem.

Tādējādi, ja 1946. gada 1. ceturksnī tika pabeigtas 129 lietas par 254 cilvēkiem, tad 2. ceturksnī lietu skaits pieauga par 27 lietām jeb 5,5 %.

2. ceturksnī lietas,kurām pabeigta tiesvedība, ir ieguvušas šādu virzību:

1. Nodotas kara tribunālam                 ‑ 115 lietas par 297 cilvēkiem

2. Nosūtītas izskatīšanai Sevišķajā

apspriedē                                           ‑  3    lietas par 3 cilvēkiem

3. Izmeklēšanas orgāni pārtraukuši       ‑ 36   lietas par 73 cilvēkiem

4. Kara prokuratūra pārtraukusi -  2    lietas par 3 cilvēkiem.

Kopā: 156   lietas par 376 cilvēkiem.

Salīdzinot šās ziņas ar 1946. gada 1. ceturksni, kad no 254 lietām par 254 cilvēkiem, kuras atradās Iekšlietu ministrijas tiesvedībā, kara tribunālam tika nodotas 124 lietas par 240 cilvēkiem, izmeklēšanas orgāni ir pārtraukuši 4 lietas par 13 cilvēkiem un kara prokuratūra – 1 lietu par 1 cilvēku jeb 3,8 % no 1. ceturksnī ienākušo lietu skaita, tad 2. ceturksnī pārtraukto lietu procents ir 24,3 % jeb 20,5 % vairāk, salīdzinot ar 1. ceturksni.

Iemesls, kādēļ 2. ceturksnī ir pārtraukts liels lietu skaits, ir tas, ka bieži vien, tās ierosina pēc nepārbaudītiem materiāliem.

Pratināšanas protokoli, kurus iesniedz prokurori, pieprasot sankcijas arestam, tiek noformēti nevīžīgi un nekonkrēti. Daudzos gadījumos tādos protokolos liecinieku liecības tiek pierakstītas stereotipa veidā, ar nepārliecinošiem formulējumiem.

Tā rezultātā, pēc lietas rūpīgas izmeklēšanas par arestētajām personām pēc tādiem nepilnīgiem materiāliem neizdodas savākt pietiekamu daudzumu atmaskojošu materiālu par tā vai cita kontrrevolucionārā nozieguma izdarīšanu. Vairākos gadījumos kā liecinieki, tā arī apsūdzētie maina savas agrāk dotās liecības, motivējot ar to, ka sākotnējās liecības pierakstītas nepareizi un neprecīzi.

Tādi fakti ir tajos gadījumos, kad pratināšana notiek ar tulka palīdzību.

Ir nepieciešams norādīt, ka liela daļa no pārtrauktajām lietām attiecas uz vecām, novilcinātām lietām, kuras tika ierosinātas 1945. gada sākumā.

Atbildība par nepamatotajiem arestiem vispirms ir jāuzņemas apriņķu prokuroriem, jo 76 cilvēki, par kuriem 2. ceturksnī izmeklēšanas orgāni un Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūra pārtrauca lietas, tika arestēti ar apriņķu prokuroru sankcijām.

Republikas prokuratūra līdz pēdējam laikam nav veikusi noteiktus pasākumus attiecībā uz sankciju došanu arestiem, kā rezultātā daži apriņķu prokurori arī tagad turpina štancēt lēmumus par arestiem, kurus iesniedz Iekšlietu ministrijas apriņķu daļām.

Kā apstiprinājumu tam var minēt šādus faktus:

1. 1945. gada oktobrī – decembrī Iekšlietu ministrijas Daugavpils pilsētas daļā tika ierosināta lieta Nr. 2746, pēc kuras aizdomās par nodevīgu rīcību arestēti 42 cilvēki.

Arestu sankcijas deva Daugavpils apriņķa prokurors biedrs Kokins. Vēlāk kriminālo vajāšanu attiecībā pret 2 cilvēkiem, sakarā ar apsūdzēto nāvi pārtrauca.

Šajā lietā kā apsūdzētais pie atbildības bija saukts Benedikts Vasaraudzis, nodevēju atbalstītājs, kurš vēl līdz arestam, pratināšanā liecināja, ka viņš esot garīgi slims un neko neatceroties.

Neraugoties uz to, apriņķa prokurors deva sankciju Vasaraudža arestam, bet vēl ļaunāk ir tas, ka izmeklēšanas procesā Vasaraudzis netika pakļauts tiesu psihiatriskai ekspertīzei, bet manu iesniegumu prokurors, kurš uzrauga izmeklēšanu, atstāja bez ievērības.

Šā gada maijā, nosūtot lietu papildizmeklēšanai, kara prokuratūra norādīja uz vairāku personu aresta nepamatotību un deva norādījumu par lietas papildizmeklēšanu. Kaut arī izmeklēšana lietu vēl nav pabeigusi, taču 11 cilvēku kriminālvajāšana ir jau pārtraukta un visi nepamatoti arestētie no ieslodzījuma ir atbrīvoti.

2. 1945. gada 20. septembrī Aizputes apriņķa prokurors biedrs Ratiņš deva sankciju Iekšlietu ministrijas karaspēka 216. robežsargu pulkam par 6 pilsoņu – Apiņa, Marketa, Cērmaņa, Kalniņa, Pļaviņa un Šulca arestu.

1945. gada oktobrī 216. robežsargu pulku izformēja, bet augstāk minēto personu lietas Iekšlietu ministrijas Aizputes apriņķa daļa “it kā” nodeva LPSR Valsts drošības ministrijas “A” daļai, taču izdarot pārbaudi Valsts drošības ministrijas “A” daļā, norādīto lietu tur nebija.

Aizputes apriņķa prokurors biedrs Ratiņš, kurš deva sankciju šo personu arestam, ar šo lietu nenodarbojās, kā rezultātā līdz 1946. gada 25. maijam arestētos turēja cietumā Nr. 1 un nevienu reizi uz nopratināšanu neizsauca.

1946. gada jūnijā iekšlietu ministra vietnieks pulkvedis biedrs Sieks ieteica savam izmeklētājam vēlreiz uzsākt lietu par visiem 6 arestētajiem un izmeklēt viņu noziedzīgo darbību. Pēc rūpīgas izmeklēšanas 1946. gada 24. jūnijā izmeklēšana lietas par 2 cilvēkiem pabeidza un nodeva kara tribunālam, bet par 4 cilvēkiem lietas pārtrauca nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

Tādējādi 4 cilvēki cietumā pilnīgi nepamatoti nosēdēja vairāk nekā 10 mēnešus.

3. 1946. gada februārī Iekšlietu ministrijas Tukuma apriņķa daļa atklāja pagrīdes kontrrevolucionāro – teroristisko jaunatnes grupu “Latvijas partizānis”, kuru vadīja Gunārs Šnibke. Kā tās aktīvie dalībnieki tika arestēti 1930. gadā dzimušie Vērmanis un Mesters. Šnidkes* aresta laikā uz aizdomu pamata par piederību šai organizācijai tika arestēti vēl 5 cilvēki- 1930.-1932. gadā dzimuši skolnieki. Sankciju par šajā lietā apsūdzēto personu arestu deva apriņķa prokurors biedrs Tučs.

Pēc 2 mēnešu turēšanas ieslodzījumā lieta par 5 cilvēkiem nozieguma sastāva trūkuma dēļ tika pārtraukta, bet 3 cilvēkus kara tribunāls notiesāja.

Šis fakts liecina par apriņķa prokurora virspusēju pieeju materiālu pārbaudei, dodot aresta sankciju. [..]

1. 2. ceturksnī kara prokuratūra Iekšlietu ministrijai papildizmeklēšanai nosūtīja 48 lietas par 92 cilvēkiem jeb 23,5 % no visa ienākušā lietu skaita.

Tāds pats stāvoklis ar atpakaļ papildizmeklēšanai nosūtīto lietu skaitu bija 1946. gada 1. ceturksnī, kad no šajā ceturksnī pabeigtajām 169 lietām, atpakaļ papildizmeklēšanai tika nodotas 40 lietas jeb 23,7 %.

Atpakaļ nodoto lietu lielais skaits liecina par Iekšlietu ministrijas orgānu slikto izmeklēšanas kvalitāti un Iekšlietu ministrijas vadības nepieciešamo pasākumu trūkumu, lai nepieļautu un novērstu tos cēloņus, kuru dēļ lietas ir jānodod papildizmeklēšanai.

2. No apriņķu prokuroru puses izmeklēšanas uzraudzība ir pilnīgi neapmierinoša. Visas izmeklēšanas lietas apriņķos, neatkarīgi no tā, vai tajās ir piedalījies apriņķa prokurors vai ne, tiek nodotas viņam, lai viņš tās izskatītu un dotu rakstisku slēdzienu.

Daudzos gadījumos šie slēdzieni tiek rakstīti nevīžīgi, prokuroram šo lietu nepārzinot, bet Talsu un Rēzeknes apriņķu prokurori (Januševskis un Laizāns) līdz pēdējam laikam šos slēdzienus rakstīja trafareti, uz iepriekš sagatavotām veidlapām caur koppapīru, kur tika norādīts, ka “lieta ir izskatīta pietiekamā mērā un tā ir jānosūta pēc piekritības”. Pārējā brīvajā veidlapas vietā apriņķa prokurors tikai ierakstīja apsūdzētā vārdu, uzvārdu un tēva vārdu, kā arī Kriminālkodeksa pantu.

3. Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu izmeklētājus pienācīgi nekontrolē un viņiem nepalīdz arī Iekšlietu ministrijas nodaļa cīņai ar bandītismu. Tas pats attiecas arī uz republikas prokuratūru, kura nepietiekami kontrolē tai pakļauto apriņķu prokuroru darbu, uzraugot izmeklēšanu speciālās piekritības lietās.

4. Visas lietas, kuru izmeklēšanu ir pabeigušas Iekšlietu ministrijas apriņķu daļas, līdz nodošanai Iekšlietu ministrijas 1. speciālajā daļā, tiek nodotas pārbaudei Iekšlietu ministrijas nodaļā cīņai ar bandītismu, kuras darbinieki vairākos gadījumos, vispusīgi pārbaudot lietas, nosūta tās Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūrai, lai nodotu pēc piekritības. Daudz ir arī līdz galam neizmeklētu lietu.

Par izmeklēšanas zemo kvalitāti liecina tas fakts, ka 2. ceturksnī kara tribunāls no tiesas sēdes atdeva atpakaļ 3 lietas par 3 cilvēkiem un 1 grupveida lietu par 16 cilvēkiem. Šajā lietā 6 apsūdzētie cilvēki – bandītu atbalstītāji tika attaisnoti.

Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūras iesniegto protestu par kara tribunāla attaisnoto spriedumu PSRS Bruņoto Spēku galvenais kara prokurors atstāja bez apmierināšanas.

Galvenais iemesls, kāpēc kara prokuratūra atdod atpakaļ izmeklēšanai tik lielu lietu skaitu ir tas, ka vairākos gadījumos izmeklēšanas darbinieki, izmeklējot lietas, pieļauj to vienkāršošanu. Viņi lietas izmeklē virspusīgi, nenoskaidrojot apstākļus, kuriem lietā ir būtiska nozīme, pārkāpj KPFSR Kriminālprocesuālā kodeksa 111. un 115. pantu. Ļoti bieži tiek pārkāptas procesuālās normas, nesavlaicīgi, pārkāpjot KPFSR Kriminālprocesuālā kodeksa 145. pantu, uzrāda apsūdzību, pārkāpj KPFSR Kriminālprocesuālā kodeksa 134 pantu, t. i. apsūdzēto nenopratina ilgu laiku pēc viņa aizturēšanas vai aresta, lieciniekus un tulkus ne vienmēr brīdina par kriminālatbildību nepatiesu liecību došanas un nepareiza tulkojuma gadījumā, ar ko rupji pārkāpj KPFSR Kriminālprocesuālā kodeksa 164. pantu.

Kā apstiprinājumu minētajiem izmeklēšanas trūkumiem un Kriminālprocesuālā kodeksa normu rupjiem pārkāpumiem var minēt šādus konkrētus piemērus:

      1. 1945. gada septembrī Iekšlietu ministrijas orgāni, veicot čekistu?  karaspēka operāciju, aizturēja 8 cilvēkus, bruņotās teroristu organizācijas – Latvijas (partizānu) “Tēvijas aizstāvju apvienības” dalībniekus. Lietas izmeklēšanas procesā pie atbildības tika saukti 9 atbalstītāji.

Lietas izmeklēšana tika paveikta virspusīgi. Lietā apsūdzēto atsevišķu atbalstītāju – Pastara, Vucāna, Abaruna un Prikuļa vaina ar lietas materiāliem netika pierādīta. Taču lietu par visiem 17 cilvēkiem izmeklētājs pabeidza un nodeva Iekšlietu ministrijas karaspēka prokuratūrai nosūtīšanai pēc piekritības. 1946. gada 4. martā kara prokuratūra lietu nosūtīja atpakaļ Iekšlietu ministrijai papildizmeklēšanai, sīki norādot par šīs lietas papildizmeklēšanu. Vienlaicīgi bija norādīts, kas un par kādiem jautājumiem ir jānopratina.

Neraugoties uz šiem skaidri saprotamajiem norādījumiem, papildizmeklēšanā tie netika izpildīti un lieta neizmeklētā veidā otro reizi tika nodota kara prokuratūrai.

Sakarā ar to, ka papildizmeklēšanā norādījumi netika izpildīti, bet, tāpat kā iepriekš, 4 bandītu atbalstītāju vaina nebija pierādīta, un lietu otro reizi nosūtīja papildizmeklēšanai. Vienlaicīgi šajā jautājumā iekšlietu ministra vietniekam pulkvedim biedram Seikam tika ieteikts saukt pie atbildības tās personas, kuras ir vainīgas šās lietas novilcināšanā un neobjektīvā izmeklēšanā.

2. 1945. gada 30. jūnijā Iekšlietu ministrijas Daugavpils pilsētas daļa pēc Kriminālkodeksa 58.-1. “a” un 58.-11. panta arestēja A. Valeņu, kuru apsūdzēja par to, ka viņš kopš vācu okupācijas pirmajām dienām it kā brīvprātīgi esot iestājies pašaizsardzības grupā, bet pēc tam – militāri-fašistiskajā organizācijā “Aizsargi”.

1946. gada 15. aprīlī līdz galam neizmeklētā veidā lieta nonāca kara prokuratūrā. Lietā nebija noskaidrots, kā izpaudās viņa praktiskā darbība pašaizsardzības grupā un “aizsargos”. Lietā kā liecinieki bija nopratinātas 3 atsevišķas personas, kuras liecināja, ka tās esot dzirdējušas no citām personām un no runām pagastā par to, ka Valeņa esot darbojies pašaizsardzības grupā un “aizsargos” un it kā esot piedalījies pilsoņa Dmitrijeva arestā.

Lietā tika pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi. Pats Valeņa sevi par vainīgu neatzina.

Sakarā ar to, ka izmeklēšana nebija savākusi pietiekamus pierādījumus, kas atmaskotu Valeņu nodevīgā rīcībā, kara prokuratūra lietu nosūtīja atpakaļ uz Iekšlietu ministriju papildizmeklēšanai. [..]

Ir sastopami fakti, kad izmeklēšanas termiņi palielinās un ievelkas Iekšlietu ministrijas darbinieku vainas dēļ, kā piemēram:

1946. gada martā Iekšlietu ministrijas orgāni Alūksnes vidusskolā atklāja pagrīdes pretpadomju organizāciju, kuru vadīja 9. klases skolniece Līvija Eglīte. Kā šīs organizācijas aktīvas dalībnieces tika arestētas Anna Prindule, Rēzija Lauce un Lūcija Sagameža.

Neraugoties uz to, ka tika konstatēti fakti, kas pilnīgi atmasko Prinduli, Lauci un Sagamežu piederībā pretpadomju jaunatnes organizācijai, viņu līdzdalību žurnāla “Kokle” rediģēšanā un izdošanā, sakaru uzturēšanā ar Rēdera nodevēju bandu, Iekšlietu ministrijas nodaļas cīņai ar bandītismu priekšnieka vietnieks biedrs Bundzis lietu par visām apsūdzētajām pārtrauca, sakarā ar viņu vaļsirdīgu atzīšanos, jaunību, viņu vecāku lielo vecumu un slimībām utt.

1946. gada 7. jūnijā Iekšlietu ministrijas kara prokuratūra lēmumu par iepriekšminēto personu lietas pārtraukšanu atcēla un ieteica viņas visas arestēt un saukt pie kriminālatbildības.

Taču līdz 1946. gada 16. jūlijam, t. i. 40 dienas minētā grupveida lieta par 13 cilvēkiem palika bez virzības sakarā ar jautājuma apspriešanu – izpildīt vai ne kara prokurora norādījumus un tikai pēc kara prokuratūras otrreizēja norādījuma Prindule, Lauce un Sagameža tika sauktas pie kriminālatbildības un 1946. gada 24. jūlijā izmeklēšanu pabeidza. [..]

 

Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka

kara prokurora palīgs justīcijas majors Savičevs

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 73. l., 52. - 58. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

*dokumentā uzvārds minēts divejādi

 

 

112. No LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokurora M. Timčenko izziņas par prokurora uzraudzības stāvokli “kontrrevolucionāro noziegumu “lietu izmeklēšanā

 

Pilnīgi slepeni

 

 

                                                1946. gada 25. oktobrī

 

IZZIŅA

par prokurora uzraudzības stāvokli Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības ministrijas izmeklējamo kontrrevolucionāro noziegumu lietu izmeklēšanā par 1946. gada 3. ceturksni

 

[..]

Par kriminālprocesuālā likumā noteikto normu pārkāpumiem ir nepieciešams atzīmēt, ka iepriekšējās izmeklēšanās procesā un laikā, kad lietas izskata tiesā, ir bijuši gadījumi, ka apsūdzētie paziņoja par to, ka pret viņiem pratināšanas laikā ir pielietoti fiziskās iedarbības līdzekļi, kādēļ viņi esot bijuši spiesti dot par sevi nepatiesas liecības.

Dažos gadījumos šādiem paziņojumiem bija provokatorisks raksturs un, kā vēlāk noskaidrojās, apsūdzētajiem šajos gadījumos ir bijis mērķis izvairīties no soda par viņu izdarītajiem noziegumiem. [..]

Taču, kā ir noskaidrojusi Valsts drošības ministrijas sevišķās inspekcijas izmeklēšana, nelikumīgu izmeklēšanas metožu pielietošana attiecībā pret atsevišķiem arestētajiem patiešām ir bijusi.

Par likumības rupjajiem pārkāpumiem, veicot izmeklēšanu un fiziskas iedarbības līdzekļu pielietošanu pratināšanas laikā Valsts drošības ministrijā š. g. septembrī ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem tika sodīts izmeklētājs Engelsons.

Reizē ar to ir jānorāda, ka Valsts drošības ministrijas sevišķā inspekcija lēni izmeklē materiālus par apsūdzēto iesniegumiem sakarā ar fiziskas iedarbības līdzekļu pielietošanu pret viņiem.

Kā apstiprinājumu tam var minēt šādu faktu: 1946. gada augustā valsts drošības ministram tika iesniegts norādījums par to, ka Valsts drošības ministrijas 2. daļas darbinieki pret apsūdzētajiem Sarmu, Pikšānu un Eglīti ir pielietojuši nelikumīgas izmeklēšanas metodes. Līdz šim atbilde par izmeklēšanas rezultātiem nav saņemta.

Bez tam Valsts drošības ministrijas vadība vairākus mēnešu neatbild uz kara prokuratūras iesniegumu par to, ka Valsts drošības ministrijas darbinieki pārkāpj kriminālprocesuālās normas un likumus [..].

 

Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka

kara prokurors justīcijas apakšpulkvedis M. Timčenko

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 73. l., 159. - 162. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

113. No LPSR prokurora A. Mišutina ziņojuma LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim par sociālistiskās likumības ievērošanu Daugavpils apriņķī

 

 

PSRS Prokuratūra                                                 Slepeni

Latvijas PS Republikas prokurors                                   

 

 

 

Nr. 6-1061-s                                                1947.g. 15. jūnijā

 

 

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam

biedram V. LĀCIM

Par sociālistiskās likumības ievērošanu Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas apriņķos un Daugavpilī

 

 

[..]

Raksturīgākie likumības pārkāpumi LPSR Daugavpils apriņķī.

[..]

Visrupjākie likumības pārkāpumi ir pieļauti no atsevišķu milicijas, Iekšlietu ministrijas un iznīcinātāju bataljona kaujinieku puses. Tā, piemēram, 1947. gada 28. janvārī bez faktiskajiem materiāliem, tikai uz aizdomu pamata par miltu un graudu zādzību pēc Iekšlietu ministrijas Krāslavas pagasta daļas priekšnieka Ļeonoviča norādījuma tika apcietināti 6 maizes ceptuves darbinieki un bez prokurora sankcijas ieslodzījumā turēti 3 diennaktis. [..] Tautas tiesas Krāslavas iecirkņa 1947. gada 25. janvāra tiesas sēdē Vasitoviča un Laurinoviča lietā, kuri tika apvainoti aitu zādzībā, bija konstatēts piekaušanas fakts iepriekšējās izmeklēšanas procesā, ko bija izdarījuši Iekšlietu ministrijas Asūnes pagasta nodaļas priekšnieks Prokozovs un iznīcinātāju bataljona vada komandieris Ceplišs. Piekauti tika ne tikai par aitu zādzību aizdomās turētie Vasitovičs un Laurinovičs, bet arī liecinieki šajā lietā – Laurinoviča nepilngadīgais brālis Pēteris, kā arī Eduards Plotoks. Savas liecības par piekaušanu viņi apstiprināja ar tiesu  medicīniskās apskates aktiem.

Milicijas darbinieki Voitovs un Radionoks kopā ar Aizkalnes pagasta Aizkalnes ciema padomes priekšsēdētāju Petrovu uzbruka ceļa strādniekiem – zemniekiem M. Kuriņam, V. Nagļinskim un I. Gžibovskim un viņus piekāva.

Par šo piekaušanas faktu iekšlietu ministrs ar 1947. gada 3. aprīļa pavēli Nr. 257 Voitovu pakļāva arestam uz 10 diennaktīm, vēlāk pārceļot viņu darbā uz citu pagastu, tā vietā, lai vainīgos sauktu pie kriminālatbildības.

Iznīcinātāju bataljona kaujinieki K. Urbanovičs un E. Lapoško (Ludzas pagastā) noorganizēja noziedzīgu grupu no 14 cilvēkiem un nodarbojās ar Indras pagasta zemnieku īpašuma zādzību un laupīšanu. Urbanovičs izdarīja 7 laupīšanas un zādzības, bet Lapoško – 4. [..]

Līdzīgi milicijas darbinieku un iznīcinātāju bataljona kaujinieku noziegumi ir atklāti Robežnieku un Nīcgales pagastos. [..]

 

Latvijas PSR prokurors justīcijas 2. klases

valsts padomnieks A. Mišutins

 

LVA, 270. f., 1. s. apr., 295. l., 208., 218. - 219. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

114. LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokurora Višņakova pārskats par pārtrauktajām speciālās piekritības lietām

 

Pilnīgi  slepeni

Eks.Nr.1

                                                              

1949. gada 12. martā

 

 

PĀRSKATS

par 1948. gada 2. pusgada un 1949. gada janvārī Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas orgānu pārtrauktajām speciālās piekritības lietām

 

1. Vispārīgas ziņas par pārtrauktajām lietām

 

Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas orgānu 1948. gada 2. pusgadā un 1949. gada janvārī pārtraukto lietu par kontrrevolucionāriem noziegumiem izpēte liecina, ka šajā laikā tika pārtrauktas 24 lietas par 39 cilvēkiem.

No tām:

jūlijā             ‑ 3 lietas par 5 cilvēkiem

augustā        ‑ 5 lietas par 10 cilvēkiem

septembrī    ‑ 2 lietas par 7 cilvēkiem

oktobrī        ‑ 1 lieta par   1 cilvēku

novembrī     ‑ 4 lietas par 5 cilvēkiem

decembrī     ‑ 5 lietas par 5 cilvēkiem

janvārī         ‑ 4 lietas par 6 cilvēkiem

Kopā:          ‑ 24 lietas par 39 cilvēkiem.

 

Pārtrauktajās lietās lēmumu par arestu bija pieņēmusi:

VDM Rēzeknes apriņķa daļa               par 7 cilvēkiem

VDM Kuldīgas apriņķa daļa                par 3 cilvēkiem

VDM Viļakas apriņķa daļa                   par 3 cilvēkiem

VDM centrālais aparāts                       par 3 cilvēkiem

VDM Alūksnes apriņķa daļa                par 2 cilvēkiem

VDM Ilūkstes apriņķa daļa                  par 2 cilvēkiem

VDM Krāslavas apriņķa daļa               par 2 cilvēkiem

VDM Madonas apriņķa daļa                par 2 cilvēkiem

VDM Rīgas apriņķa daļa           par 2 cilvēkiem

VDM Talsu apriņķa daļa                     par 2 cilvēkiem

VDM Viļānu apriņķa daļa                    par 1 cilvēku

VDM Limbažu apriņķa daļa                 par 1 cilvēku

VDM Tukuma apriņķa daļa                 par 1 cilvēku

VDM Cēsu apriņķa daļa                      par 1 cilvēku

LPSR IeM orgāni                               par 7 cilvēkiem

                                                 Kopā:par 39 cilvēkiem

Salīdzinot 1948. gada 2. pusgadu ar tā paša gada 1. pusgadu, kad tika pārtrauktas 4 lietas par 7 cilvēkiem, ir jāsecina, ka pārtraukto lietu skaits ir palielinājies 6 reizes un ka pēdējā laikā pārtraukto lietu skaitam ir tendence palielināties (1949. gada janvārī pārtraukto lietu skaits ir tik pat liels kā 1948. gada 1. pusgadā).

Tāds stāvoklis rada nopietnu trauksmi un Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai uzliek pienākumu uzlabot materiālu sagatavošanu, lai kara prokurors varētu sankcionēt arestus.

No 39 cilvēkiem, par kuriem lietu ražošana tika pārtraukta, no ieslodzījuma tika atbrīvoti: jūlijā – 2, augustā – 10, septembrī – 7, oktobrī – 4, novembrī – 3, decembrī ‑ , 1949. gada janvārī – 6, bet pavisam –32 cilvēki.

Attiecībā uz pārējiem 7 cilvēkiem lietu ražošana ir pārtraukta sakarā ar viņu nāvi.

 

No ieslodzījuma atbrīvotie bija apsūdzēti:

1. Par Dzimtenes nodevību                                                -21

2. Par Dzimtenes nodevēju slēpšanu un atbalstīšanu            -11

 

Atbrīvotās personas sadalās šādi:

vīrieši          ‑        28

sievietes       ‑          4

 

Atbrīvoto personu vecums:

no 18 līdz 25 gadiem       ‑ 7

no 25 līdz 35 gadiem       ‑ 6

no 35 līdz 45 gadiem       ‑ 6

no 45 līdz 50 gadiem       ‑ 8

no 50 līdz 60 gadiem       ‑ 4

vairāk par 60 gadiem        ‑ 1

 

Atbrīvoto sociālais stāvoklis:

1. Trūcīgie zemnieki        ‑  2

2. Vidējie zemnieki ‑ 22

3. Kulaki                         ‑

4. Strādnieki          -  4

5. Kalpotāji                     ‑  4

                   Kopā:            32

 

No ieslodzījuma atbrīvoto nacionālais sastāvs:

latvieši         ‑        25

poļi              ‑        4

krievi           ‑        2

irāņi             ‑        1

 

Atbrīvotās personas tika turētas ieslodzījumā:

līdz 3 dienām                            ‑ 1

no 3 līdz 10 dienām                   ‑ 1

no 20 līdz 30 dienām                 ‑ 1

no 30 līdz 45 dienām                 ‑ 1

no 45 dienām līdz 2 mēnešiem   ‑ 1

no 2 līdz 2,5 mēnešiem              ‑ 3

no 2,5 līdz 3 mēnešiem              ‑ 3

no 3 līdz 3,5 mēnešiem              ‑ 1

no 3,5 līdz 4 mēnešiem              ‑ 1

no 4 līdz 4,5 mēnešiem              ‑ 1

no 4,5 līdz 5 mēnešiem              ‑ 3

no 5 līdz 5,5 mēnešiem              ‑ 9

no 5,5 līdz 6 mēnešiem              ‑ 1

Piezīme: 5 cilvēki ieslodzījumā tika turēti vairāk par 2 gadiem pēc

              LPSR Iekšlietu ministrijas ierosinātām lietām

 

Ir jānorāda, ka izmeklēšanas termiņi pārtrauktajās lietās un apsūdzēto turēšana ieslodzījumā ir pārlieku ilgstoša.

 

2. Lietu pārtraukšanas iemesli

 

Par kontrrevolucionāriem noziegumiem apsūdzēto lietu pārbaude liecina, ka LPSR Valsts drošības ministrijas orgāni visas lietas ir pārtraukuši pareizi.

No 39 cilvēkiem lietas par 7 cilvēkiem (18 %) ir pārtrauktas sakarā ar apsūdzēto nāvi. Pie kam no 7 cilvēkiem 4 ir nošauti aresta laikā, mēģinot bēgt.

Pārbaudot iemeslus par lietu pārtraukšanu un arestēto atbrīvošanu no ieslodzījuma, ir jānorāda, ka galvenais lietu pārtraukšanas iemesls ir tas apstāklis, ka tos materiālus, kuri tika iesniegti republikas kara prokuratūrai arestu sankcionēšanai, atsevišķi LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki bija sagatavojuši neobjektīvi. Vēl sliktāk. Kā tagad noskaidrots, daudzās lietās par tām personām, kuras vajadzēja arestēt tika, iesniegti falsificēti materiāli.

Falsificēto materiālu atrašana un noskaidrošana Valsts drošības ministrijas darbiniekiem un attiecīgajiem kara prokuroriem, kuri veic uzraudzību, prasīja ievērojamu laika patēriņu.

1. M. Iļjanova, V. Koltova, I. Gobranova, K. Valiņa, I. Gļaudas un I. Ķiploka apsūdzības lieta – visi seši tika apsūdzēti par Dzimtenes nodevību, diversiju rīkošanu un piedalīšanos kontrrevolucionārās organizācijās.

Materiālus par minētajām personām falsificēja bijušais Valsts drošības ministrijas Rēzeknes apriņķa daļas 2. nodaļas priekšnieka vietnieks jaunākais leitnants Sergijenko.

Iļjanova un citu personu arestu jaunākais leitnants Sergijenko sagatavoja 1948. gada februārī un martā, pielietojot pret arestētajiem un lieciniekiem draudus un fizisku vardarbību, kā rezultātā arestētie M. Iļjanovs, I. Žogota un D. Žogota, kā arī liecinieki I. Žogota, A. Žogota un P. Zaslužinskis bija spiesti dot par nevainīgiem cilvēkiem nepatiesas liecības un apmelot sevi un citus.

Lietas iepriekšējās izmeklēšanas procesā tika nopratināti 60 liecinieki, taču neviens no viņiem neatmaskoja Iļjanovu un citus noziedzīgā darbībā, bet tika noskaidrota acīmredzama apvainoto nepiedalīšanās viņiem pierakstītajos smagajos noziegumos.

Visi 6 apsūdzētie, kurus arestēja 1948. gada 28. februārī un 11. martā, nozieguma sastāva trūkuma dēļ 1948. gada 9. augustā no ieslodzījuma tika atbrīvoti un LPSR Valsts drošības ministrijas centrālais aparāts nozieguma sastāva dēļ lietu par viņiem pārtrauca.

2. 1892. gadā dzimušā I. Melnupa (viņš apbalvots ar medaļas “Tēvijas kara partizāns” 2. pakāpi) un 1920. gadā dzimušā S. Melnupa apsūdzības lieta par Dzimtenes nodevēju atbalstīšanu.

Ivanu un Salimonu Melnupus Valsts drošības ministrijas Viļakas apriņķa daļa arestēja 1948. gada 21. oktobrī turot viņus aizdomās par to, ka viņi 1941. gada jūnijā būdami apbruņoti ar ložmetēju un šauteni, nodarbojušies ar soda darbību pret padomju pilsoņiem, piemēram, vajājuši no nošaušanas vietas izbēgušo ebreju Paļkovu, kuram izdevās no vajātājiem noslēpties.

Materiālu par tēva un dēla Melnupu arestu gatavoja Valsts drošības ministrijas Viļakas apriņķa daļas Tilžas starppagastu nodaļas priekšnieks majors Brežņevs. No šā materiāla un konkrēti no liecinieku M. Magina, B. Barkāna, T. Gabrāna un A. Gabrāna liecībām tika uzskatīts, ka Melnupi ir izdarījuši Dzimtenes nodevību.

Iepriekšējās izmeklēšanas procesā visi liecinieki savas liecības izmainīja un Melnupu noziedzīgo rīcību neapstiprināja, apliecinot, ka protokolā ir ierakstītas nevis viņu liecības, bet izmeklētāja izdomājumi.

Tā, piemēram, 1948. gada 8. decembrī nopratinātais B. Barkāns paziņoja, ka izmeklētājs viņu pierunājis dot izdomātas liecības par Ivanu Melnupi un viņa dēlu Salimonu kā par aktīvu soda orgānu darbinieku okupācijas laikā. Jau iepriekš uzrakstītās liecības izmeklētājs viņam vairākas reizes nolasījis priekšā, lai viņš tās iegaumētu izsaukuma gadījumā uz konfrontāciju ar apsūdzēto. Bet kad viņu izsauca uz konfrontāciju, tad izmeklētājs, kurš viņu agrāk pratināja, izsaucis pie sevis un brīdinājis par to, kādas liecības viņam konfrontācijas laikā Rēzeknē ar apsūdzēto esot jādod.

Patiesībā viņš par tēva un dēla Melnupu noziedzīgo darbību neko nezināja. Arī pārējie 12 nopratinātie liecinieki nekādus faktus attiecībā uz šajā lietā apsūdzētajiem nevarēja uzrādīt.

1949. gada 6. janvārī LPSR Valsts drošības ministrijas centrālais aparāts šo lietu pārtrauca.

3. 1901. gadā dzimušā Ivana Nipera apsūdzības lieta par Dzimtenes nodevību un kontrrevolucionāro aģitāciju.

Pamatojoties uz Valsts drošības ministrijas Rēzeknes apriņķa daļas Ezernieku starppagastu nodaļas vecākā operatīvā pilnvarotā vecākā leitnanta Lužņina falsificēto materiālu pamata J. Nipers tika arestēts 1948. gada 30. augustā.

Kara prokuratūrai aresta sankcijas saņemšanai iesniegtajos materiālos bija redzams, ka Nipers 1941. gada vasarā bija parakstījis iesniegumu policijai par padomju aktīvistu O. Rabšu, pusotru mēnesi viņš bija desmitnieks Bukmuižas pagasta Neikuru sādžā. 1943. gada ziemā viņš piedalījies vāciešu sarīkotajā ekspedīcijā, lai iznīcinātu padomju partizānus Baltkrievijā, bet 1948. gada vasarā sakarā ar kolhozu organizēšanu Neikuru sādžā viņš zemnieku vidū veicis pretkolhozu un pretpadomju aģitāciju.

Tādus pašus apvainojumus saturēja arī liecinieku A. Rabšas, T. Šalajevas, K. Šalajeva, M. Djatla un A. Djatla liecības.

Iepriekšējās izmeklēšanas procesā vēlreizējas nopratināšanas laikā visi augstāk minētie liecinieki paziņoja, ka tas Valsts drošības ministrijas operatīvais darbinieks, kurš viņus pratinājis agrāk, acīmredzot, viņus neesot sapratis, jo tādas liecības viņi neesot devuši.

Ievērību pelna tāds fakts, ka sākotnējos materiālos liecinieks O. Rjabša* figurēja kā padomju aktīvists, par kuru 1941. gadā it kā policijai ziņojis Nipers, bet izmeklēšanas procesā tika noskaidrots pretējais. Vēl vairāk. Kā noskaidrots ar liecinieku I. Rabšas, D. Djatla un I. Nipera liecībām, O. Rjabša 1943. gada vasarā policijai paziņojis par Neikuru sādžas tuvumā nomestajiem padomju izpletņlēcējiem un norādījis soda vienībai viņu nolaišanās vietu.

1949. gada 13. janvārī LPSR Valsts drošības ministrijas centrālais aparāts lietas tiesvedību pārtrauca, bet attiecībā pret liecinieku O. Rjabšu notiek izmeklēšana, lai noskaidrotu viņa praktisko darbu.

4. Pēc KPFSR Kriminālkodeksa 17.-58.-1. “a” panta apsūdzētā Franča Bukša lieta. 1929. gadā dzimušais F. Bukša tika arestēts 1948. gada 27. jūlijā par to, ka viņš pēc atvaļināšanas no iznīcinātāju bataljona nodibinājis noziedzīgus sakarus ar Krakopa bandu, pieņēmis bandītus savā mājā, salabojis viņiem salauztā automāta laidni, iedevis 25 šautenes patronas, sarīkojis savā mājā bandītiem iedzeršanu un apsolījis viņus informēt par Valsts drošības ministrijas karaspēka parādīšanos pagastā.

Par Bukša aresta pamatu esot kalpojušas viņa atzīšanās liecības un arestētā Krakopa liecības.

Kā vēlāk izrādījis, šos materiālus bija falsificējis viens no Valsts drošības ministrijas Viļakas apriņķa daļas darbiniekiem, kurš pret Bukšu bija pielietojis nelikumīgas fiziskās vardarbības metodes un draudus.

Vēlāk Bukša un Krakops no savām liecībām atteicās.

Iepriekšējās izmeklēšanas procesā tika noskaidrots, ka F. Bukša apmēram 2 gadus bijis iznīcinātājs – kaujinieks un aktīvi piedalījies kaujās pret Dzimtenes nodevējiem.

Tādi fakti, kuri liecina par Bukša noziedzīgajiem sakariem ar bandītiem, netika atrasti. Tā rezultātā 1948. gada 22. novembrī izmeklēšanas lietu par Bukša apsūdzību pārtrauca.

5. 1888. gadā dzimušā Aleksandra Ziņavkas apsūdzība par Dzimtenes nodevību.

A. Ziņavka tika arestēts 1948. gada 5. martā, pamatojoties uz liecinieku J. Pastuškovas, I. Šenda, I. Bondareva, I. Samuļa, J. Ziņavkas (apsūdzētā sievas) un L. Pastuškovas liecībām, no kurām bija redzams, ka Ziņavka izdarījis Dzimtenes nodevību, sastādījis to padomju aktīvistu sarakstus, kurus bija paredzēts arestēt, bandītu uzdevumā 1945. gadā izdarījis terora aktu pret ciema padomes priekšsēdētāju.

Materiālus arestam sagatavoja Valsts drošības ministrijas Krāslavas apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais leitnants Andrejevs.

Iepriekšminētie liecinieki, nopratināti vēlreiz, neapstiprināja Ziņavkas nodevīgo pretpadomju darbību un liecināja, ka viņš aktīvu darbību par labu okupācijas varai nav veicis, padomju pilsoņu arestos nav piedalījies, ar nodevību nav nodarbojies. Vēl vairāk. Papildus izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Ziņavka vācu okupācijas laikā ar pārtikas produktiem palīdzējis padomju partizāniem.

Izmeklēšanā neapstiprinājās fakti par to, ka Ziņavkam būtu bijuši sakari ar bandītiem un ka viņš izdarījis terora aktu pret ciema padomes priekšsēdētāju.

Apsūdzība par sakariem ar bandītiem un piedalīšanos terora aktā balstījās uz apsūdzētā Ziņavkas sievas liecībām, kura vēlāk no savām liecībām atteicās un paziņoja, ka pret viņu izmeklēšanas laikā pielietoti fiziskas iedarbības līdzekļi.

1948. gada 11. septembrī Ziņavka no ieslodzījuma atbrīvots. Lieta pret viņu ir pārtraukta.

Raksturīgi pratināšanas protokolu neobjektīvas sastādīšanas un steigas fakti atsevišķās krimināllietās, kurus LPSR Valsts drošības ministrijas orgāni iesniedz kā pamatu arestam, ir šādi:

1. 1896. gadā dzimušā Eduarda Baraka apsūdzības lieta par Dzimtenes nodevēju slēpšanu.

E. Baraks tika arestēts 1948. gada 7. jūnijā, pamatojoties uz arestēto bandītu Freimaņa un Papiņa pratināšanas protokoliem. (Lēmumu par arestu noformēja LPSR Valsts drošības ministrijas 5. nodaļas darbinieki kapteinis Avorskis un leitnants Lukins).

Pēc šiem lēmumiem un uzrādītajiem pratināšanas protokoliem tika uzskatīts, ka E. Barakam ir bijuši noziedzīgi sakari ar bandītiem, ka viņš 1948. gada maijā un jūnijā sistemātiski saticies ar bandītiem, palīdzējis viņiem ar pārtikas produktiem, slēpis bandītu noziedzīgā ceļā iegūtās mantas.

Šie protokoli bija sastādīti neobjektīvi, par ko liecina tas fakts, ka Freimanis un Papiņš pēc otrreizējas nopratināšanas liecināja, ka, apmeklējot Baraka māju, viņi satikušies ar mājas saimnieka meitām Āriju Baraku un Mirdzu Circeni, bet ar E. Baraku viņi nekad neesot satikušies un nekādu palīdzību no viņa neesot saņēmuši.

Arestētās Ārija Baraka un Mirdza Circene sava tēva noziedzīgos sakarus ar bandītiem neapstiprināja un liecināja, ka viņas personīgi ar bandītiem Freimani un Papiņu satikušās, bet par to savam tēvam neesot stāstījušas. E. Baraks sevi viņam izvirzītajās apsūdzībās par vainīgu neatzina.

Tā rezultātā E. Baraka lieta ar centrālā aparāta lēmumu tika pārtraukta, bet 1948. gada 5. oktobrī arestētais no ieslodzījuma tika atbrīvots.

2. Jāņa Samsona apsūdzības lieta par Dzimtenes nodevību.

J. Samsons pēc Valsts drošības ministrijas Ilūkstes apriņķa daļas operatīvā pilnvarotā jaunākā leitnanta Valtera sastādītā lēmuma, tika arestēts 1948. gada 7. maijā, pamatojoties uz liecinieku J. Šurko, A. Putniņas – Kuliņas – Ancānes un S. Purvinska liecībām, kuras bija sastādījis Valsts drošības ministrijas Ilūkstes apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais jaunākais leitnants Valters.

No jauna nopratinātie savas liecības izmainīja. Purvinskis paziņoja, ka Jāni Samsonu viņš pazīstot kopš 1947. gada, taču tas neesot tas Samsons, kurš bijis “pašaizsardzības” grupā, ka 1948. gada 13. aprīļa pratināšanā viņš pašaizsardzībnieku Samsonu pēc vārda neesot nosaucis, jo zinājis tikai viņa uzvārdu.

Lieciniece Putniņa – Kuliņa – Ancāne arī paziņoja, ka Jāni Samsonu viņa vispār nepazīstot un par viņu kā viņas dēla aresta dalībnieku nekad agrāk neesot liecinājusi. Kāpēc viņas liecībās ierakstīts Jānis Samsons, viņa nezinot.

Škurko liecības tika noraidītas ar citu liecinieku liecībām. Šo apstākļu rezultātā Jānis Samsons 1948. gada 17. jūnijā no ieslodzījuma atbrīvots.

3. 1890. gadā dzimušās Jeļenas Vrockas lieta par Dzimtenes nodevību.

J. Vrocka arestēta 1948. gada 13. maijā (lēmumu sastādījis Valsts drošības ministrijas Krāslavas apriņķa daļas vecākais operatīvais pilnvarotais vecākais leitnants Seļutins, pamatojoties uz F. Vēvera, V. Peļņika, A. Vjatera, J. Vēvera un L. Gudroviča liecībām).

Pirms aresta liecinieku un apsūdzētās savstarpējās attiecības netika pārbaudītas, netika arī pārbaudīts, kā Vrocka izturas pret padomju varu. Bez tam tika sagrozīta Vrockas sociālā izcelšanās, t. i. – nepareizi norādīts, ka viņa cēlusies no muižniekiem, kaut gan viņa ir cēlusies no zemniekiem.

Iepriekšējā izmeklēšanā tika konstatēts, ka starp nopratinātajiem lieciniekiem V. Peļņiku, F. Vēveri, J. Vēveri, A. Vjateru un apsūdzēto Vrocku  personīgo rēķinu dēļ pastāv naidīgas attiecības.

Liecinieku papildus nopratināšanā augstāk minēto liecinieku liecības neapstiprinājās.

Reizē ar to tika noskaidrots, ka Vrocka no 1942. gada maija līdz 1944. gada februārim savās mājās slēpusi S. Vasiļjevu, kurš izvairījies no iesaukšanas vācu armijā, ka vācu okupācijas laikā viņa sistemātiski sniegusi materiālu palīdzību no vācu nometnēm izbēgušiem gūstekņiem – sarkanarmiešiem, 3 mēnešus slēpusi Sarkanās Armijas gūstekni un sniegusi viņam medicīnisko palīdzību. Pēc izārstēšanās šis sarkanarmietis aizgājis no Vrockas un pārgājis frontes līniju. 1944. gadā bijušais karagūsteknis kopā ar Sarkanās armijas daļām gājis cauri Skotu* pagastam un pozitīvi atsaucies par Vrocku.

Sakarā ar to Vrocka 1948. gada 27. augustā no ieslodzījuma atbrīvota un lieta pret viņu izbeigta.

Izpētot iemeslus, kādēļ tiek pārtraukta lietu izskatīšana, nevar neatzīmēt, ka bez liecību neobjektīvas pierakstīšanas, kuras paredzētas arestu sankcionēšanai un atsevišķu faktu falsificēšanas , vairākas lietas tika pārtrauktas tamdēļ, ka daži LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki nenopietni bija sagatavojuši arestu sankcionēšanai paredzētos materiālus.

Par apstiprinājumu teiktajam var kalpot šādi fakti:

1948. gada 18. maijā (pēc Valsts drošības ministrijas Cēsu apriņķa daļas operatīvā pilnvarotā jaunākā leitnanta Sorokina lēmuma, pamatojoties uz vairāku liecinieku liecībām tika sankcionēts 1908. gadā dzimušā Cēsu iedzīvotāja Arnolda Miezīša arests.

Pēc divu dienu turēšanas ieslodzījumā A. Miezītis tika atbrīvots, jo pēc viņa nopratināšanas noskaidrojās, ka viņš nav tā persona, kuru meklē un, ka viņam ir tāds pats uzvārds un tēva vārds kā meklējamai personai.

1948. gada 17. augustā pēc LPSR Valsts drošības ministrijas izmeklēšanas daļas 4. nodaļas priekšnieka vietnieka kapteiņa Bežoka lēmuma, pamatojoties uz arestēto bandītu Jāņa Strausa un Papiņa liecībām, tika sankcionēts 1903. gadā dzimušā Jāņa Krieviņa arests par Dzimtenes nodevību. Viņš dzīvo Kuldīgas apriņķa Zvārdes pagasta “Tīreļu” mājās.

1948. gada 21. augustā Valsts drošības ministrijas Kuldīgas apriņķa daļa arestēja Jāni Krieviņu, kurš dzīvo Zvārdes pagasta “Kausu” mājās un nevis “Tīreļu” māju iedzīvotāju, par kura arestu bija saņemta sankcija.

1948. gada 1. septembrī pēc 11 dienu turēšanas ieslodzījumā J. Krieviņš tika atbrīvots, jo izrādījās, ka arestēta ir cita persona un nevis tā, kuru bija paredzēts arestēt.

Šeit minētās konkrētās lietas uzskatāmi liecina, ka lietu pārtraukšanas galvenie iemesli ir šādi: materiālu falsifikācija, liecinieku liecību neobjektīva pierakstīšana, dažu LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieku nenopietna un sasteigta attieksme pret atsevišķu arestu materiālu sagatavošanu

3. LPSR Valsts drošības ministrijas un LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūras pasākumi cīņā par arestu pamatotību.

Svarīgākais nosacījums cīņā pret  nepamatotu lietu ierosināšanu un arestēto nepamatotu turēšanu ieslodzījumā ir nopietna, saprotoša attieksme pret jautājuma izlemšanu aresta sankcionēšanai.

Kara prokuratūra darīja visu, kas no tās ir atkarīgs, lai izvairītos no nepamatotiem arestiem, un lietu pārtraukšanas un lai tādējādi nodrošinātu pareizu un likumīgu arestēto turēšanu ieslodzījumā.

Šajā ziņā visai raksturīgi ir tas, ka LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūra LPSR Valsts drošības ministrijai atteica sankcijas par 70 cilvēku arestu (1948. gada 1. pusgadā tika atteiktas sankcijas par 40 cilvēkiem).

Ievērību pelna fakts, ka kara prokuratūra materiālu nepietiekamības dēļ 1948. gada 23. decembrī vienlaicīgi atteica LPSR Valsts drošības ministrijas Viļakas apriņķa daļai sankcijas par 18 cilvēku arestu, kurus turēja aizdomās par bandītu atbalstīšanu.

16 cilvēku apsūdzība par bandītu atbalstīšanu bija pamatota tikai ar  vienu – 1948. gada 29. novembra arestētā bandīta P. Karavaičika liecību un attiecībā par 2 personām – ar  vienu – arestētā D. Zeļča liecību. Nekādi citi pierādījumi, kas atmaskotu 18 cilvēkus par sakariem ar bandītiem un viņu atbalstīšanu netika iesniegti. Arestēto Karavaičika un Zeļča liecības pārbaudītas netika. Tomēr, pamatojoties uz šiem nepārbaudītajiem materiāliem, bija paredzēts arestēt 18 Viļakas apriņķa iedzīvotājus. Šos materiālus arestu sankcionēšanu bija sagatavojis majors Jusupovs.

Sankciju atteikuma dinamika ir šāda: jūlijā – 11, augustā – 3, septembrī – 5, oktobrī – 25, novembrī – 6, decembrī – 20.

Tādējādi 64,3 % aresta atteikumi attiecas uz 1948. gada oktobri un decembri.

Nav apstrīdams, ka arestu sankciju atteikumi ievērojamā mērā novērš nepamatotu arestu un lietu pārtraukšanas iespēju.

LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokuratūra un LPSR Valsts drošības ministrijas vadība, nosakot arestu nepamatotību, veica pasākumus, lai sodītu vainīgos un no ieslodzījumā atbrīvotu nepamatoti arestētos.

Tā, piemēram, 1948. gada 4. augustā pēc fakta konstatēšanas, ka Valsts drošības ministrijas Rēzeknes apriņķa daļas darbinieks leitnants Sergijenko ir falsificējis M. Iļjanova un citu – pavisam 6- cilvēku aresta materiālus, šās lietas izmeklēšanas materiālus LPSR Valsts drošības ministrija nodeva LPSR Valsts drošības ministrijas Sevišķajai inspekcijai, lai tā veiktu izmeklēšanu, bet Sergijenko tika arestēts.

Šā gada februārī izmeklēšana Sergijenko lietā ar kara prokuratūras līdzdalību tika pabeigta un nodota kara tribunālam, bet martā viņš tika notiesāts ar 25 gadiem labošanas darbu nometnē.

1948. gada 14. septembrī kara prokuratūra sakarā ar J. Krieviņa pārtraukto lietu, jo viņš tika arestēts kļūdaini, citas personas – ar vienādu uzvārdu – vietā, valsts drošības ministram iesniedza savu ziņojumu.

1948. gada decembrī Valsts drošības ministrijas Kuldīgas apriņķa daļas darbiniekam, kurš bija pieļāvis kļūdu attiecībā par bandītu atbalstītāju J. Krieviņu, kā rezultātā tika arestēta cita persona, LPSR valsts drošības ministrs izteica brīdinājumu.

1949. gada 5. janvārī kara prokuratūra nosūtīja LPSR Valsts drošības ministrijas Sevišķas inspekcijas priekšniekam materiālu, lai izmeklētu izmeklēšanas materiālus Franča Bukša lietā, kuru bija pieļāvis Valsts drošības ministrijas Viļakas apriņķa daļas darbinieks Beloborodovs. Izdarītajā izmeklēšanā šo faktu sakarā ar Beloborodova nāvi nebija iespējams noskaidrot.

Sakarā ar nelikumīgu izmeklēšanas veikšanu apsūdzētā Ziņavkas lietā un apsūdzētā turēšanu ieslodzījumā LPSR Valsts drošības ministrijas sevišķā inspekcija izdarīja izmeklēšanu.

Fakti par atsevišķu LPSR Valsts drošības ministrijas Krāslavas apriņķa daļas darbinieku draudu un vardarbības pielietošanu pratināšanas laikā pret lielinieci Ziņavku (apsūdzētā sievu) neapstiprinājās un šajā daļā LPSR Valsts drošības ministrijas Sevišķā inspekcija ar 1948. gada 7. decembrī izmeklēšanu pārtrauca.

Fakti par Ziņavkas nelikumīgu turēšanu ieslodzījumā un par arestētā izmantošanu iznīcinātāju bataljona saimniecības darbos apstiprinājās.

Par nelikumīgu rīcību Valsts drošības ministrijas apriņķa daļas priekšnieks kapteinis Rumjancevs ir saukts pie disciplināras atbildības. Viņam izteikts brīdinājums.

Par materiālu falsifikāciju I. Nipera lietā ar LPSR Valsts drošības ministrijas pavēli Valsts drošības ministrijas Rēzeknes apriņķa daļas Bukmuižas starppagastu nodaļas darbinieks leitnants Iļjins arestēts uz 7 diennaktīm, bez dienesta pienākumu izpildīšanas.

Materiālu falsifikācijas fakti Ivana Melnupa un viņa dēla Salimona Melnupa lietā, kurus pieļāva majors Brežņevs atrodas LPRS Valsts drošības ministrijas Sevišķajā inspekcijā izmeklēšanas stadijā.

1949. gada 17. janvārī tika sasaukta Valsts drošības ministrijas izmeklēšanas darbinieku republikāniskā apspriede, kurā tika apspriesti izmeklēšanas un operatīvā darba trūkumi un doti konkrēti norādījumi izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšanā, izmeklēšanas termiņu samazināšanā un līdzīgu trūkumu nepieļaušanā.

Secinājumi

1.LPSR Valsts drošības ministrijas orgāni iepriekšējās izmeklēšanas stadijā lietas ir pārtraukuši likumīgi un pamatoti.

2.Pārtraukto lietu un no ieslodzījuma atbrīvoto ievērojamais skaits, seškārtīgais pārtraukto lietu pieaugums 1948. gada 2. pusgadā, salīdzinot ar 1948. gada 1. pusi, kara prokuratūras ievērojamais atteikto arestu sankciju skaits liecina par nopietniem trūkumiem arestu sagatavošanā.

3.Iemesls pārtraukto lietu lielajam skaitam ir to materiālu falsifikācija un neobjektivitāte, kuri tiek iesniegti  kara prokuratūrai arestu sankciju saņemšanai, kā arī steiga ar arestiem.

4.Izmeklēšanas termiņi pārtrauktajās lietās ir pārlieku ilgi.

5.Pārtraukto lietu izpētes rezultāti pilnīgi skaidri norāda uz to, ka ir nepieciešams kā LPSR Iekšlietu ministrijas kara prokuratūrai, tā arī LPSR Valsts drošības ministrijai paaugstināt prasības pret tiem materiāliem, kuri tiek iesniegti arestu sankcionēšanai, nodrošināt arestu sankcionēšanai iesniegto materiālu pilnu apjomu un objektivitāti.

 

Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas

karaspēka kara prokurors justīcijas pulkvedis Višņakovs

 

LVA, PA-101. f., 12. apr., 82. l., 54. - 62. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

*tā dokumentā

 

 

115. No LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokurora palīga Goroševiča pārskata par Valsts drošības ministrijas orgānu pārtrauktajām izmeklēšanas lietām un sociālistiskās likumības pārkāpumu faktiem lietu izmeklēšanā

 

 

                                                 Pilnīgi  slepeni

Eks.Nr.3

 

 

                                                1950.gada 28. februārī

 

                                      PĀRSKATS

 

 

Par Valsts drošības ministrijas orgānu pārtrauktajām izmeklēšanas lietām un sociālistiskās likumības pārkāpumu faktiem lietu izmeklēšanā 1949. gada 2. pusgadā un 1950. gada janvārī

 

1949. gada 2. pusgadā un 1950. gada janvārī LPSR Valsts drošības ministrijas orgāni pavisam ir pārtraukuši 18 speciālās lietas par 27 cilvēkiem [..].

[..] Izpētot pārtraukto lietu un arestēto atbrīvošanas no ieslodzījuma iemeslus, nākas atzīmēt, ka lietu pārtraukšanas galvenais apstāklis ir tas, ka iepriekšējos materiālus, kurus Valsts drošības ministrijas orgāni iesniedz kara prokuratūrai arestu sankcijas saņemšanai, atsevišķi Valsts drošības ministrijas orgānu darbinieki ir sastādījuši neobjektīvi, bet atsevišķās lietās materiāli ir falsificēti, kā rezultātā ir arestēti tie cilvēki, kurus arestēt nevajadzēja.

Tālāk tiek minētas raksturīgākās pārtrauktās lietas:

1. LPSR Valsts drošības ministrijas Cēsu apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais leitnants Petrovs 1949. gada augustā kara prokuratūrai iesniedza materiālus par pilsoņa J. Bebra arestu kā aktīvu bandītu atbalstītāju, pie kam noslēpa, ka Bebris 1948. un 1949. gadā vietējās varas pārstāvjiem vairākkārt ziņoja par to, ka viņa mājās parādās bandīti. Petrovs noslēpa arī to, ka sakarā ar šiem Bebra paziņojumiem vietējās varas orgāni vairākkārt veica to noziedznieku meklēšanu, kuri bija iegājuši viņa mājā. Materiālu falsifikācijas dēļ, kuri kļuva par Bebra aresta pamatu, izmeklēšanas procesā lietu pret viņu pārtrauca. [..]

2. LPSR Valsts drošības ministrijas Ilūkstes apriņķa daļa arestēja pilsoni Jonasu Čuiči par aktīvu līdzdalību soda darbībā pret padomju pilsoņiem laikā, kad Aknīstes pagastu bija okupējis ienaidnieks. 7. augustā Čuiči atbrīvoja, jo izrādījās, ka nav arestēta tā persona, kuru vajadzēja arestēt.

3. 1949. gada 25. maijā tika arestēts Valters Jansons, kurš 1941. gada jūnijā kopā ar bijušajiem aizsargiem pārgāja nelegālā stāvoklī un bija t. s. “zaļo bandu” dalībnieks. Šīs bandas sastāvā viņš ar ieročiem rokās cīnījās pret Sarkano  armiju, apšaudīja un atbruņoja Sarkano armijas nelielas karavīru grupas, kuras bija atpalikušas no savām daļām. Līdz ar vācu karaspēka ienākšanu Suntažu pagastā viņš brīvprātīgi iestājās pašaizsardzības grupā un šucmaņos un ar ieročiem rokās piedalījās padomju pilsoņu arestos, konvojēšanā un nošaušanā. Par Jansona aresta pamatu kļuva četru liecinieku liecības. Iepriekšējās izmeklēšanas ražošanā minētie liecinieki no jauna tika nopratināti un arestētā Jansona personības atpazīšanā paziņoja, ka viņi to nepazīstot un liecības atteicoties pavisam uz citu personu – Suntažu pagasta iedzīvotāju Osvaldu Jansonu. Vienlaicīgi sakarā ar šo lietu tika nopratināti arī citi liecinieki, kuri liecināja, ka arestēto Jansonu viņi pazīstot sen un, ka viņš visu vācu okupācijas laiku dzīvojis Madonas apriņķa Lubānas pagastā un strādājis par mežsargu.

Par Jansona aresta materiālu neobjektīvu sagatavošanu, kā rezultātā, viņš ieslodzījumā nepamatoti tika turēts 2 mēnešus, pret Valsts drošības ministrijas Ogres apriņķa daļas pilnvaroto jaunāko leitnantu Skvorcovu kara prokuratūra ierosināja disciplināru vajāšanu un viņš tika arestēts uz 10 diennaktīm.

[..]

6. 1949. gada 30. augustā Valsts drošības ministrijas Rēzeknes apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais Štekels aizturēja kolhoza rēķinvedi Donātu Skudru, kuru turēja aizdomās par sakariem ar bandītiem, un ievietoja iepriekšējā ieslodzījuma kamerā. Skudra ieslodzījumā tika turēts līdz 1949. gada 16. septembrim, bet vēlāk no ieslodzījuma viņu atbrīvoja. Bet pēc tam atkal, 1949. gada 7. oktobrī ar prokurora sankciju Skudra otro reizi tika arestēts un ieslodzīts cietumā. Tādējādi Skudra nelikumīgi, bez prokurora sankcijas ieslodzījumā tika turēts 18 diennaktis. 1949. gada 16. novembrī Skudra pratināšanā liecināja, ka viņu laika posmā no 1949. gada 30. augusta līdz 1949. gada 16. septembrim vairākkārt nopratinājis operatīvais pilnvarotais Štekels, kurš pratināšanas laikā pret viņu pielietojis fiziskus pasākumus un par viņu 30. augustā, 31. augustā, 1. un 2. septembrī tikuši sastādīti protokoli, kurus viņš parakstījis. Taču, pārbaudot Skudras apsūdzības izmeklēšanas lietu, iepriekšminēto protokolu lietā nebija un aresta sankcijas saņemšanas momentā šie protokoli lietai pievienoti netika.

Skudras apsūdzības lietas  sākotnējie materiāli izmeklēšanas procesā  neapstiprinājās un 1950. gada 16. janvārī lieta pret viņu tika pārtraukta un viņš no ieslodzījuma atbrīvots. Tādējādi Skudra ieslodzījumā nepamatoti tika turēts vairāk nekā 3 mēnešus [..].

 

Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas

karaspēka kara prokurora palīgs

justīcijas apakšpulkvedis Goroševičs

 

LVA, PA-101. f., 13. apr., 82. l., 7., 9., 10 - 11. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

116.  No LK(b) P CK ziņojuma VK(b)P CK Partijas kontroles komisijai par cīņu pret “ bandītismu “ un  “buržuāziski nacionālistisko pagrīdi “

 

Slepeni

Eks. Nr. 1

Nr.382-s                                                      1950. gada 5. jūnijā                                                           

 

 

[..]

Bandu atliekas, kuras ir saglabājušās atsevišķās vietās un kuras papildinās uz kulaku elementu rēķina, it īpaši pēc laukos paveiktās kolektivizācijas, līdz šim laiku pa laikam izdara diversiju un terora aktus. Cīņa ar bandītismu un buržuāziski nacionālistisko pagrīdi arī pašlaik paliek viens no republikas partijas organizācijas vissvarīgākajiem uzdevumiem. Latvijas K(b)P Centrālā Komiteja veic pasākumus, lai ātrāk un pilnīgi likvidētu bandītismu, iznīcinātu buržuāzisko nacionālistu pagrīdes organizāciju paliekas.

Tā, piemēram, LK(b)P Centrālā Komiteja 1948. gadā nosūtīja uz Kuldīgas apriņķi brigādi, kuru vadīja LK(b)P CK sekretārs b. Ņikonovs, kura palīdzēja atrast un no vietējām padomju saimnieciskajām un citām organizācijām izņemt ievērojamu grupu bandītu atbalstītāju, kulakus un citus pretpadomju elementus, kā arī sagraut bandītu grupas. 1949. gadā nopietnas operācijas, lai likvidētu bandītu grupas un buržuāzisko nacionālistu pagrīdes organizācijas ir veiktas Alūksnes, Gulbenes, Krāslavas, Jelgavas, Rēzeknes, Rīgas un citos apriņķos un 1950. gadā – Jelgavas, Alūksnes, Talsu, Smiltenes, Saldus, Jēkabpils, Auces un citos rajonos.

 Tikai 1949. gadā un 1950. gada 4 mēnešos republikā ir pilnīgi likvidētas 20 nacionālistiskās organizācijas ar 325 darbiniekiem, pilnīgi vai daļēji likvidētas 87 bandītu grupas ar 879 dalībnieku skaitu. 1949.-1950. gadā ir arestēti arī 337 vācu fašistiskās okupācijas laika soda vienību dalībnieki, arestēti 902 aktīvi bandu atbalstītāji un sakarnieki, arestēti 1879 dažāda veida pretpadomju elementi, tajā skaitā 229 ārzemju izlūkdienestu aģenti. [..]

 

 

Latvijas K(b)P CK sekretārs F.Titovs

 

LVA, PA-101. f., 13. apr., 59. l., 24. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

117.  No LPSR iekšlietu ministra I. Zujāna runas LKP CK 1953. gada 22. - 23. jūnija plēnumā par latviešu tautības darbinieku skaitu bijušajā Valsts drošības ministrijā

 

1953. gada 23. jūnijā

 

[..]

Latvijas PSR bijušās Valsts drošības ministrijas vadība operatīvajam darbam Latvijā pat pēdējā laikā vervēja darbiniekus no citām Padomju Savienības republikām. Nepārvaldot vietējo valodu, nepazīstot mūsu republikas īpatnējos apstākļus, nezinot buržuāziskās Latvijas politiskos grupējumus, bijušo dažādu pretpadomju organizāciju būtību un nokrāsu, pats par sevi saprotams, ka operatīvu jautājumu pareiza izlemšana un kārtošana šiem darbiniekiem sagādāja grūtības. Bet, ja arī vadošie darbinieki nav vietējo apstākļu pazinēji, tad šīs grūtības nereti pārvērtās par operatīvām kļūdām. Sacītais sevišķi attiecas uz jautājumu par cīņu pret politisko bandītu grupām. [..]

Nepareizas vietējo nacionālo kadru izvēles un izvirzīšanas rezultātā bijušās Valsts drošības ministrijas aparātā latviešu tautības operatīvo darbinieku bija tikai 17 %. No 58 pilsētu un rajonu priekšniekiem bija tikai 4 latvieši, bet dažās rajonu daļās nebija neviena latviešu valodas pratēja un, neskatoties uz to, 1948.-1952. gados no darba Valsts drošības ministrijā atbrīvots ievērojams skaits latviešu, no tiem 25 % sakarā ar štatu samazināšanu. Kas attiecas uz miliciju, tad tur no darbinieku kopskaita latviešu ir 31 %, tanī skaitā vadošo darbinieku – 17 %. [..]

 

LVA, PA-101. f., 16. apr., 9. l., 257.- 258. lp. Oriģināls.

 

 

 

 

118.  No LKP CK sekretāra J. Kalnbērziņa runas LKP CK 1953. gada 22. - 23. jūnija plēnumā par represiju apjomu

1953. gada 22. jūnijā

[..]

 

Ir jāatzīst, ka Latvijas KP CK un republikas Ministru Padome, partijas un padomju orgāni uz vietām naidīgās nacionālistiskās pagrīdes likvidāciju uzticēja Iekšlietu ministrijas orgāniem, kuri plaši pielietoja represiju mērus. No 1945. līdz 1953. gadam republikā ir represēti 119 000 cilvēki. No tiem bijušās Valsts drošības ministrijas orgāni ir arestējuši 26 500 cilvēkus, kā bandīts nogalināts 2321 cilvēks, aiz republikas robežām izsūtīti kulaki un bandītu atbalstītāji – 43 702 cilvēki. Milicijas un prokuratūras orgāni arestējuši 46 350 cilvēkus. [..]

 

LVA, PA-101. f., 16. apr., 9. l., 11. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.