1939.gada 23.augustā PSRS un Vācijas ārlietu iestāžu vadītāji parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko bieži sauc par Moltova-Ribentropa paktu. Dokumentam pievienotajā slepenajā protokolā tika noteikta teritoriju, jeb t.s. interešu sfēru sadale Austrumeiropā. Atbilstoši šai sadalei Latvija nokļuva PSRS “interešu sfērā”. Drīz pēc tam PSRS diktators J.Staļins sāka risināt “Baltijas problēmu”, t.i. gatavoties neatkarīgo Baltijas valstu inkorporēšanai. 1939.gada 5.oktobrī PSRS Latvijai uzspieda “savstarpējās palīdzības” līgumu, kurā bija paredzēta arī PSRS karaspēka bāzu ierīkošana Latvijas teritorijā, bet 1940.gada 17.jūnijā PSRS karaspēks okupēja Latviju un valsts zaudēja savu suverenitāti.

Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās sovjetizācija, kuras neatņemama sastāvdaļa bija arī plašas politiskās represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem” un “šķiriski svešiem elementiem”. Vēl pirms Latvijas oficiālās inkorporācijas PSRS tika izsūtīts Valsts prezidents K.Ulmanis, ģenerālis J.Balodis, kā arī vairāki citi Latvijas politiskās elites redzamākie pārstāvji.

1940.gada 6.novembrī tika izdots PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par KPFSR kriminālās, civilās un darba likumdošanas ieviešanu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijā, attiecinot to arī uz darbībām, kuras veiktas pirms šo republiku inkorporācijas Padomju Savienībā.

Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem “Latvijā tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibiriju. Šeit PSRS un LPSR represīvās iestādes izmantoja to pieredzi, kāda bija uzkrāta “kulaku” izsūtīšanā PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, poļu, ukraiņu un citu tautību iedzīvotāju deportācijās no pierobežu apgabaliem trīsdesmito gadu beigās un 1940.gadā. Šas deportācijas tika veiktas ar nolūku – kara gadījumā uz Vāciju atbrīvot pierobežu apgabalus no t.s. piektās kolonas.

1941.gada 16.maijā PSRS Valsts drošības tautas komisārs V.Merkulovs nosūtīja VK(b)P Centrālajai komitejai Valsts drošības tautas komisariāta sagatavoto VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes lēmuma projektu “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. Sakarā ar gatavošanos karam ar Vāciju šis lēmuma projekts netika apstiprināts un 1941.gada 14.jūnija deportācija faktiski tika veikta saskaņā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra L.Berijas 1941.gada 14.jūnijā apstiprināto “Pasākumu plānu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas PSR izsūtāmā speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”, kuru bja sagatavojis PSRS IeTK Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenās pārvaldes priekšnieks V.Nasedkins.

1941.gada 14.jūnija deportāciju pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu, sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.

Deportācija tika veikta galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm”, - arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

1941.gada 14.jūnija deportācijas akcijā izsūtīja 15424 cilvēkus, 5263 no tiem arestēja. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem.

1941.gada 14.jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus nosūtīja nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.

1941.gada 14.jūnijā deportētie dzimtenē galvenokārt varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.

Saskaņā ar 1948.gada 9.decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to, 1941.gada 14.jūnija deportāciju var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

Jānis Riekstiņš
Latvijas Valsts arhīva vecākais referents