PTVGD/ PTDGD galvenā vērtība vienmēr bija cilvēki, viņu talants, strādīgums, zinātkāre, izaugsme. Uz darbinieku lojalitātes un krietnuma pamatiem būtībā balstījās visa uzņēmuma augšupeja. Darbiniekus motivēja ar ģimenes pabalstiem - pie darba algas piemaksāja naudu par laulāto un par katru bērnu. Piešķīra dienesta dzīvokļus vai istabas, atbalstīja ar kurināmo materiālu. Bija iespēja mācīties un attīstīties. Vadītāja Aleksandra Tīpaiņa vērīgajai acij nepaslīdēja garām neviens sīkums. Visi vērojumi par Darbnīcu dzīvi tika rūpīgi dokumentēti.
No Aleksandra Tīpaiņa atmiņām:
(VEF vēstures III posms. Darbnīca bijušā Rīgas pilsētas lombarda ēkā Slokas ielā Nr.2 no 1924. gada līdz 1927. gadam.)
“Elektromagnētu, indukcijas spoļu, releju spoļu, gredzentransformatoru un shēmu izgatavošanas darbnīca aizņēma daļu no piektā stāva. Te strādāja tikai sievietes, kādas divdesmit. Kādu laiku par meistaru te strādāja Pantels. Pie viņa strādnieces ģība, raudāja, krita histērijā. Pantels atkārtoti lūdza viņu atbrīvot no meistara uzdevumiem. Pēc Panteļa meistara posteni ieņēma veca jumprava Muciņa. Tad ģībšana un histērija izbeidzās.”
Viens no Aleksandra Tīpaiņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, kas piedalījās Darbnīcu izveidošanā bija inženieris, radiokonstruktors Alberts Madisons. 1924. gadā Madisons kļuva par Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcu direktora palīgu un radio nodaļas vadītāju. Tīpainis šajā laikā maksāja inženiera konsultanta algu inženierim Jānim Linteram, abi speciālisti daudzas naktis pavadīja Darbnīcās, risinot pirmo radiouztvērēju izveidošanas jautājumus.
No Viļa Apsīša (strādāja PTVGD telefonu nodaļā no 1923. gada) atmiņām:
“Te sāku strādāt 1923. gada augusta mēnesī. Bija neliela istaba, kur daži amatnieki montēja veco sienas aparātu ar bateriju un induktoru. Blakus bija lielāka telpa, kur strādāja vairāk strādnieku, kas laboja dažādu aparatūru. Nākamā 1924. gada pavasarī darbnīcas pārcēlās uz Pārdaugavu, piecstāvu ēku Slokas un Kalnciema ielas stūrī. Darba vietu izvietojums: I stāvs: smagā mehāniskā darbnīca, rīku iecirknis un balkona ielokā niķelētava, kur strādāja dažas sievietes. II stāvs: izgatavoja detaļas un dažādus mezglus. III stāvs: tehniskie biroji, kadru nodaļa un darbnīcu vadītāja A. Tīpaiņa kabinets. Kadru vadītājs – Meinarta kungs. IV stāvs: galdniecība. V stāvs: telefona aparātu un komutatoru montāža. Montēja dažāda veida aparātus gan ar induktoru strāvas palīdzību. Beigās ar centrālo barošanu. Metāla konstrukcijas, sienas un galda aparātus ar ciparripas numuru sastādītāju. VI stāva jumta uzbūve: lakotava, kur strādāja 2 amatnieki. Bija arī streika gadījums, ja nemaldos, 1926. gada vasarā. Pamats – algas paaugstinājums. Streikoja apmēram nedēļu. Sapulces notika Lielajā Nometņu ielā, Igauņu biedrībā. Paaugstināja algu par dažiem santīmiem (bija akorda darbs). 1928. gadā mani iesauca kara dienestā.”
No inženiera Olafa Damberga (strādāja no 1931. gada līdz 1962. gadam) atmiņām:
“Tā 1931. gada pavasarī 15 gadu vecumā sākās mans darba mūžs PTDGD kā māceklim ar 16 santīmu algu stundā. Bet, tā kā biju jau nokārtojis iestāju eksāmenus Valsts Rīgas Tehnikumā, tad nostrādāju līdz rudenim. Strādāju 5. darbnīcā. Šeit vecākais meistars bija vietējais baltvācietis Višņa – arī šis cilvēks (lai gan maz kas viņu ieredzēja) devis man savu pirmo mācību – ieguldījumu manai tālākais izaugsmei, darba kvalitātei, disciplinētībai, savu darba rīku un darba vietas turēšanu pedantiskā kārtībā. Tāpat viņš mācīja vienmēr kārtīgi un akurāti ģērbties (zābakiem bija jābūt vienmēr nospodrinātiem, pogām piešūtām). Tā laika darba izpildes tehnoloģija bija vēl ļoti primitīva, piemēram, vītnes induktora „polkurpēm” iegriezām ar rokas urbjmašīnu. Mācekļiem tas bija viens no nepatīkamākajiem darbiem, jo pie pirmās neuzmanības lūza vītņurbji, un neizbēgams tad bija meistara bāriens – arī man tas neaizgāja secen!”
