1923. gada 4. jūnijā publicētajā “Likumā par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu” tika noteikts, ka visas radiostacijas Latvijas teritorijā, kā arī tās, kas atrodas uz kuģiem un lidmašīnām zem Latvijas karoga, ir valsts pārziņā vai padotas valsts uzraudzībai un kontrolei. Tāpat tika noteikts, ka nevienai privātpersonai vai organizācijai nav tiesības bez iepriekšējas Pasta un telegrāfa virsvaldes atļaujas izgatavot, iegādāt, glabāt, uzstādīt un lietot radio telegrāfa vai radiotelefona stacijas, atsevišķus radioaparātus vai to piederumus. Lai regulētu radio lietošanu, Pasta un telegrāfa virsvalde saskaņā ar šiem noteikumiem, 1912. gada Londonas radiotelegrāfa konvenciju un citiem starptautiskiem līgumiem, izstrādā sīkākus nosacījumus par visu radiostaciju lietošanu Latvijas teritorijā.

1924. gadā Pasta un telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcas (PTVGD) pārcēlās uz telpām Slokas ielā 2 (tagad 16), uz ēku, kur šodien atrodas LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Jau 1924. gada nogalē Darbnīcās uzbūvēja pirmo vienlampiņas radiouztvērēju. Noskaņojot uztvērēju, tas radīja īpatnēju rūkoņu, tāpēc tika nosaukts par “Lācīti”.

     

1925. gadā PTVGD iesāka kristāldetektora radiouztvērēju ražošanu. 1. novembrī tika nodots ekspluatācijā Rīgas radiofona raidītājs, tādējādi stimulējot uztvērēju ražošanu Darbnīcās. Turpmāk katra radiouztvērēja shēmu un konstrukciju apsprieda vadītājs Aleksandrs Tīpainis, PTD radiodaļas vadītājs Jānis Linters un Darbnīcu radio nodaļas vadītājs Alberts Madisons.

Pastāv versija, ka Darbnīcām bija īpašs nopelns radio uztvērēju nozares sakārtošanā.

Sākotnēji Latvijā ievesto aparātu cenas bijušas nesamērīgi augstas. Darbnīcas, nosakot saviem ražojumiem godīgo – ražošanas un tirdzniecības izdevumiem atbilstošu cenu, piespieda privātos rūpniekus samazināt aparātu cenas. Jānis Linters un Aleksandrs Tīpainis arī panāca, ka no ārzemēm ievestajiem radio aparātiem tika uzlikts muitas nodoklis – 10 lati par katru radiolampas vietu (četru lampu radio uztvērējiem muitas nodoklis bija 40 lati).

No 1924. līdz 1930. gadam radiouztvērēju ražošana būtībā bija ārzemju paraugu radoša kopēšana. Netika ievērota arī starptautiskā patentu likumdošana un nebija iespējama piedalīšanas starptautiskajās izstādēs un arī radiouztvērēju eksports.

                                

Darbnīcu izlaistie radioaparāti cenu ziņā bija lētāki, tomēr kvalitātes ziņā atpalika no vietējo privāto firmu ražojumiem, kuri lielākoties bija sakomplektēti no importētām detaļām un pusfabrikātiem.

Tomēr lielākais radiouztvērēju ražotājs Latvijā gan pēc apjoma, gan sortimenta bija PTVGD/PTDGD.