Pēc Otrā pasaules kara atjaunotā VEF 4. korpusa 5. stāvā sāka ražot 1. klases sešu lampu radiouztvērēju “VEF M-557” un pēc neilga laika arī “VEF-697”.

     

1950. gadā tos nomainīja “Baltika-RZ1” un “Baltika-254”. Radiouztvērēju “Baltika” ražošanai uzbūvēja pirmo šasijas montāžas un lodēšanas konveijeru.

1955. gadā uz radio “Baltika” šasijas sāka ražot 2. klases septiņu lampu radiouztvērēju “Akords”, pēc plašu atskaņotāju ražošanas uzsākšanas Jaroslavļā un Dņepropetrovskā, radiouztvērēju “Akords” pārstrādāja par radiolu, un ražoja līdz 1962. gadam.

        

1952. gadā sāka ražot 1. klases 13 lampu radio “„Miers M-152” un uz tā bāzes izveido modifikāciju radiouztvērēju “Mir” un vēlāk “Miers-154”. Dizaina autors – Ādolfs Irbīte. Aparātu ražoja līdz 1957. gadam. Mēnesī saražoja vidēji 3000 vienības, kopskaitā 42 074.

1954. gadā izgatavoja 30 radiolas “M-154R” ar skaņu plašu skapīti ar intarsijām pēc Ādolfa Irbītes dizaina projekta. Viena tika nosūtīta kā dāvana Ķīnas Tautas Republikas 5. gadadienā, 12 radiolas – krievu un ukraiņu tautām, godinot to apvienošanās 300. gadadienu.

1958. un 1959. gadā tiek veikta 4. korpusa lielā pārbūve radiouztvērēja “Latvija” un radiolas “Latvija-M” ražošanai.

1959. gadā 4. korpusā ražoja 1. klases septiņu lampu radiouztvērēju “Latvija” un radiolu “Latvija”. Līdz 1965. gadam izgatavoja 2 047 540 aparātus.

1960. gada oktobrī radiocehā tehniskajai kontrolei nodod 1 000 000. radiolu “Akords”. 1962. gadā uz Kubu nosūta 5000 radiouztvērējus “Dzintars”.

1964. gadā 4. korpusa 3. stāvā ražoja 1. klases septiņu 7 lampu radiouztvērēju “Dzintars” (“Янтарь”) ar eksporta diapazoniem.

  

1965. gadā 4. korpusa iecirkņos ražoja A. Popova rūpnīcas radioaparāta modifikāciju – 1. klases radiolu “VEF-Radio”. 1968. gadā 4. korpusā ražoja radiolu “Rapsodija” – uzlabotu “VEF-Radio” modifikāciju. Nelielā sērijā uz “Latvijas” konveijeriem ražoja augstākās klases 11 lampu radiolu “Lukss”.

              

Pirmo pārnēsājamo 5 lampu radiouztvērēju “Tūrists” sāka izstrādāt 1955. gadā. Elektrisko shēmu 1955. gadā izstrādāja A. Bračs un J. Īzaks, konstrukciju veidoja J. Cērps. 1956. gadā “Tūristu” uzsāka ražot masveidā 7. korpusa 2. stāvā Gunāra Astras vadītajā izlaides iecirknī. Pirmajā gadā saražoja 210 000 pārnēsājamos radiouztvērējus “Tūrists”, pavisam kopā – 314 823 vienības.

No inženiera Pētera Belova (strādājis VEF no 1939. līdz 1982. gadam) atmiņām: “Mazs stāstījums par radio ražošanas palielināšanu. Tolaik bija izveidots 16. cehs, kurā atradās konstruktoru birojs un attiecīgais mehāniskais cehs. Konstruktoru biroja vadītājs bija Ņikiforovs un rūpniecības galvenais inženieris Aleksandrs Egle. Mūsu konstruktoru birojam tika uzdots pasūtījums – uzkonstruēt tādu montāžas ierīci, kuru varētu pagriezt trijās plaknēs. Manā grupā to uzkonstruēja, un tika ziņots galvenajam inženierim A. Eglem. Norādītajā laikā klāt bija mans biroja vadītājs Ņikiforovs. Pienāk un saka: “Biedrs Belovs, biedrs Belovs! Tūlīt sāksies klamburu likšana! Ejiet pie atslēdznieka Jēkabsona, un abi ejiet uz mehānisko iecirkni!” Abi ar atslēdznieku stāvam un gaidām. Atnāk galvenais inženieris A. Egle un to sagaida konstruktoru biroja vadītājs D. Ņikiforovs. A. Egle jautā, kas tas tāds būs, bet Ņikiforovs atbild: “Biedrs Egle, biedrs Egle, biedrs Egle! To būs vien lēl radio konveijer’, un to otr’gal nebūs redzams!” A. Egle pasmaidīja un noteica: “Lai tā ar’ būtu!” Lūk, ar šo brīdi sāka piedzimt radio ražošanas gigants. Galvenais, ka tolaik pus latviskā, pus krieviskā valoda mūs uzjautrināja.”

1958. gadā inženieri A. Bračs, V. Lukaševics, O. Ola, L. Ratiners, J. Īzaks, M. Mihelsons un J. Cērps sāk izstrādāt portatīvo tranzistoru radiouztvērēju “Spīdola”. Uztvērēja dizaina autors - Ādolfs Irbīte.

Aparāta svars bija 2,2 kg. Pirmo reizi Padomju Savienībā radio elektriskā shēma bija izveidota uz iespiestās plates un lodēta “ar vilni”, ko radīja pēc indukcijas sūkņa principa. Risinājums saņēma izgudrojuma apliecību.

     

1959. gadā Tautsaimniecības padome nodibina Radio Speciālo konstruktoru biroju (RSKB), iekļaujot tā sastāvā arī “Spīdolas” izstrādātājus. RSKB uzdevums – izstrādāt radiouztvērējus gan VEF, gan A. Popova Rīgas radiorūpnīcai.

1960. gadā ar izstrādātāju palīdzību izgatavo pirmos radiouztvērējus un 1962. gada septembrī no konveijera noņem pirmās 1010 “Spīdolas”. Augstā tehnoloģiskā līmenī sagatavotā ražošana un kvalitātes nodrošinājums, “Spīdolas” novitāte un veiksmīgie konstruktīvie risinājumi noteica radiouztvērēja lielo popularitāti un pieprasījumu tirgū. Grupai VEF darbinieku par radiouztvērēja “Spīdola” izstrādi un ieviešanu ražošanā 1965. gadā piešķīra Valsts prēmiju.

     

1974. gadā VEF radio cehā tika apgūta jauno radiouztvērēju “Spīdola 207” un “Spīdola 208” ražošana, izgatavoti 1500 radiouztvērēji “Spīdola 250”, kas bija paredzēti eksportam. 16. korpusā iekārtots jauns iecirknis radiouztvērēju “Spīdola 207” un “Spīdola 250” ražošanai. 1977. gadā radiouztvērējiem “Spīdola 250” un “Spīdola 252” piešķirta valsts kvalitātes zīme.

     

1972. gada novembrī sāka masveidā ražot “VEF-202”. Radiouztvērējam tika nomainīts regulēšanas un noskaņošanās rokturu stiprinājums – gredzena un skrūves vietā gredzenveida atspere, risinājuma autors I. Ķiecis, akustiskā sietiņa dekoratīvā apdarē pielietoja frēzēšanu ar dimanta griežņiem – dizaina autors G. Glūdiņš. Pārmaiņas piedzīvoja arī pārnēsājamais rokturis. Sadarbībā ar Latvijas ZA Ķīmijas institūtu Tehniskās pētniecības nodaļas speciālisti I. Elekša vadībā un galvanisko pārklājumu ceha ķīmiķi ieviesa ražošanā plastmasas ABC rokturu galvanisko metalizāciju.

1980. gada olimpiādei Maskavā tika sagatavota radioaparātu sērija ar olimpisko simboliku un atšķirīgu ārējo izskatu.

Radio konstruktori un dizaineri, strādājot pie radioaparātu darbietilpības samazināšanas un ārējā izskata izmaiņām, radīja pirmās paaudzes “Spīdolas” un “VEF-12” jaunus variantus: “VEF-201”, “VEF-202” eksportam, “VEF-204”, “VEF-206”. Saglabājot galvenos un būtiskos aparātu konstruktīvos risinājumus, mainīja uztvērēju dizainu (dizaineri A. Lēpe, G. Glūdiņš), uzlaboja aparātu ergonomiku un vadību (konstruktors I. Ķiecis).

  

1978. gada decembrī VEF “Tranzistorā” – P. Bērziņa vadītajā izlaides iecirknī, gatavoja pirmo “VEF-Sigma” partiju. Radioceha laboratorijas vadītājs U. Briedis toreiz atzīmēja: “Cehā pirmo reizi apgūst skaņas ierakstītāja aparatūras ražošanu”.

           

1981. gadā VEF katru dienu saražoja 150 magnetolas. Padomju Savienības plānveida saimniecība turpināja stagnēt un turpināja kristies arī rūpniecībā ražoto izstrādājumu kvalitātes līmenis. Arī VEF ražotā sadzīves radioaparatūra neiekļāvās militārā kompleksa jomā un saņēma tikai to komplektāciju, tajā skaitā mikroshēmas, kuras nederēja militārām vajadzībām. Gan tranzistori, gan mikroshēmas un citi komplektējošie materiāli VEF tika piegādāti ar lielām novirzēm no saviem apstiprinātajiem tehniskajiem noteikumiem. Līdz ar to arī VEF ražojumu kvalitāte un veiktspēja strauji pazeminājās, tie zaudēja savu popularitāti tirgū.

1988. gadā konstruktori izstrādāja jaunas mazgabarīta stereomagnetolas ar Ķīnā ražotu lentes vilcējmehānismu “VEF-Sīringa-290” un “VEF-Sīringa-390”. Aparāti deva iespēju klausīties radio programmas garo, vidējo, īso un ultraīsviļņu diapazonos, kā arī ierakstīt fonogrammas kompaktajās kasetēs “MK-60” un atskaņot tās.

1988. gada novembrī 46. korpusā montēja pirmo “VEF-Sīringa-290” 40 vienību paraugpartiju. Sērijveida ražošana bija ieplānota no 1989 . gada maija. Sarežģījumus radīja piegāde no Azerbaidžānas un Armēnijas.

1989. gada 12. jūnijā lielā ugunsgrēkā izdeg “Tranzistora” 4. korpuss.

1989. gada septembrī pēc ugunsgrēka 4. korpusā iekārto “VEF-Sīringa-390” izlaides iecirkni ar 100 darbavietām.