„Pretpadomju aģitācija un propaganda”
″Pretpadomju aģitācija un propaganda″ ir izteikti ideoloģisks termins, kas Padomju Savienības kriminālajā likumdošanā bija ieviests jau kopš 20. gs. 20. gadiem un politiskajās prāvās bija viens no visbiežāk izmantotajiem likuma pantiem. KPFSR 1926. gada kriminālkodeksā atbildība par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ bija noteikta 58. pantā. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada novembrī šis Kriminālkodekss, turklāt ar atpakaļejošu spēku, tika ieviests arī Latvijā. 1961. gadā tika pieņemts un stājās spēkā Latvijas PSR Kriminālkodekss, kurā atbildība par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ bija paredzēta 65. pantā. Šā panta sankcijā noteiktais sods paredzēja ″brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem″, kā arī ″nometinājumu uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem″. Savukārt personām, kas jau agrāk bija notiesātas ″par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem″ 65. panta otrajā daļā bija paredzēts sods pat ″no trim līdz desmit gadiem″ ieslodzījumā, turklāt vēl ar ″nometinājumu uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem″. Ja ņem vērā, ka par daudziem īstiem kriminālnoziegumiem (zādzībām, vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu u.tml.) tajā pašā Kriminālkodeksā sods bija paredzēts mazāks, turklāt 65. pants atradās šā Kriminālkodeksa apakšnodaļā: ″Sevišķi bīstami valsts noziegumi″, kļūst saprotams, ka no ″pretpadomju″ noziegumiem PSRS varas pārstāvji baidījās daudz vairāk, nekā no īstiem noziegumiem.
Šā apsūdzības veida plašais pielietojums pamatā saistāms ar to, ka termini ″aģitācija un propaganda″ paši par sevi ir ļoti nekonkrēti un, interpretējot plašākā nozīmē, sava viedokļa izklāstīšanu citam cilvēkam vienmēr vismaz daļēji var dēvēt arī par ″aģitāciju″ vai ″propagandu″. Apvienojumā ar terminu ″pretpadomju″, kas PSRS pastāvēšanas laikā tika interpretēts šā vārda visplašākajā nozīmē (t.i. jebkāda informācija, viedoklis vai darbība, kas nebija vēlama Komunistiskās partijas amatpersonām), kļūst saprotams, ka par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ bija iespējams apsūdzēt praktiski jebkuru cilvēku, kurš izteica viedokli, kas kaut nedaudz atšķīrās no oficiālās propagandas.
Lai parādītu ″pretpadomju aģitācijas un propagandas″ praktiskās izpausmes, izstādē eksponēti dažādi dokumenti un citi materiāli, kas 1983. gada krimināllietām bija pievienoti lietisko pierādījumu statusā. Sadaļas sākumā eksponēti divi dokumenti, kurus bija sastādījuši Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galvenās komitejas veidotāji. Tiem seko Paula Kļaviņa parakstītais ″Gaismas akcijas″ uzsaukums, aptaujas veidlapa par represētajiem Latvijas pilsoņiem, Latvijas Neatkarības kustības skrejlapas un Latvijas Republikas karogs, kā arī Gunāra Freimaņa un Borisa Grezina dzejoļi ″ar pretpadomju saturu″. Sadaļu noslēdz VDK protokols par kratīšanās izņemto materiālu iznīcināšanu.
1. Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galvenās komitejas dokumenti. 1977. gada 20. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 2. sēj., 92. lp.; turpat, 1. sēj., 182.lp. Kopijas.
Izstādē publicētas Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galvenās komitejas dibināšanas akta un vēstules L. Brežņevam kopijas. Šie dokumenti kā lietiskie pierādījumi bija iekļauti krimināllietā pret Intu Cālīti, taču to oriģināli atrodas krimināllietā, kuras ietvaros 1977. gadā Lietuvā bija notiesāts Viktors Petkus. Šo dokumentu oriģināli glabājas Lietuvas Valsts arhīvā. 1977. gadā virkne bijušo politieslodzīto no Baltijas republikām mēģināja izveidot Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galveno komiteju. Par komitejas darba uzsākšanu bija plānots paziņot preses konferencē, kuru 1977. gada augustā šīs komitejas organizētāji (Viktors Petkus, Antans Terlecks, u.c.) cerēja noturēt pazīstamā krievu disidenta P. Grigorenko dzīvoklī Maskavā. Tika plānots, ka Latviju šajā komitejā varētu pārstāvēt Ints Cālītis, Viktors Kalniņš un Juris Ziemelis. Preses konferencē, uz kuru bija aicināti arī ārzemju žurnālisti, bez komitejas dibināšanas akta, bija paredzēts publiskot arī vairākus citus dokumentus (t.sk. šīs komitejas vēstuli PSRS vadītājam L. Brežņevam ar prasību atbrīvot vairākus politieslodzītos). Šīs akcijas mērķis bija pievērst citu pasaules valstu valdību uzmanību politiskajām represijām un cilvēktiesību pārkāpumiem Padomju Savienībā, kā arī Baltijas republiku okupācijai. Komitejas sagatavotos dokumentus latviski iztulkoja I. Cālītis un V. Kalniņš. Par šīs komitejas dibināšanu uzzināja VDK un 1977. gada 23. augustā, jau ceļā uz autoostu, V. Petkus tika arestēts. Tajā pat dienā VDK sarīkoja kratīšanu arī I. Cālīša dzīvoklī. Visi Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galvenās komitejas dokumenti tika konfiscēti, I. Cālītim tika atņemta arī jau iegādātā lidmašīnas biļete ceļam uz Maskavu un pats I. Cālītis vairāku dienu garumā tika pratināts. Pratināti tika arī pārējie divi potenciālie Latvijas Nacionālās kustības komitejas pārstāvji – V. Kalniņš un J. Ziemelis.
2. Pielikums no kratīšanā izņemto mantu apskates protokola, kurā reproducēts ″Gaismas akcijas″ uzsaukums. 1983. gada 8.-9. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 7. sēj., 215.-216. lp. Oriģināls.
Kratīšanā izņemto mantu apskates protokols, kurā reproducēts ″Gaismas akcijas″ uzsaukums, ir sastādīts 1983. gada 8.-9. janvārī, taču pašu šo uzsaukumu P. Kļaviņš ir parakstījis 1982. gada 7. jūlijā. Šis uzsaukums krimināllietu materiālos ir atrodams tikai fotogrāfiju veidā, jo ″Gaismas akcijas″ dalībnieki, kas piedalījās ″nelegālās″ literatūras ievešanā Latvijā labi apzinājās, ka ievest PSRS teritorijā varas iestādēm nevēlamu informāciju drukātā veidā ir ļoti riskanti un uz robežas to var konfiscēt. Tādēļ nereti tika izmantots paņēmiens – ievedamo vai izvedamo informāciju nofotografēt un tad vest pāri robežai fotofilmas veidā. Tas būtiski palielināja iespēju, ka sūtītā informācija sasniegs adresātu.
3. Aptaujas par komunistu varas nogalinātiem un izsūtījumā mirušiem Latvijas pilsoņiem veidlapa. Nedatēta.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 11. sēj., 13. lp. Kopija.
Šādas aptaujas anketas 1983. gada 6. janvāra kratīšanā tika izņemtas Lidijas Doroņinas dzīvesvietā un bija viens no pierādījumiem par viņas ″pretpadomju darbību″. Plašākā kontekstā šī aptaujas anketa parāda to, ka pat informācijas vākšanu par reāli notikušām represijām un kuru īstenošanu pēc Staļina nāves daļēji bija atzinuši pat PSRS un PSKP vadītāji, arī varēja interpretēt kā ″apmelojošu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu″.
4. Latvijas Neatkarības kustības dalībnieku izplatītās skrejlapas.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45323. l., pakete Nr.1., I, II, IV, V, XII aploksne. Oriģināli.
Latvijas Neatkarības kustības un Latvijas Demokrātiskās jaunatnes savienības pārstāvji Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris 80. gadu sākumā gan Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās izplatīja dažādas skrejlapas un citus materiālus, kuros aicināja cilvēkus neaizmirst par Latvijas okupāciju, PSRS varas iestāžu un Komunistiskās partijas vadītāju organizētajām represijām u.c. jautājumiem, kurus padomju propaganda nepieminēja, noliedza vai sauca par ″apmelojošiem izdomājumiem″. Šeit eksponēti vairāki tolaik izplatīto skrejlapu veidi.
5. Latvijas Neatkarības kustības izgatavotais Latvijas Republikas karogs un skrejlapa.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45323. l., pakete Nr.1., XI aploksne. Oriģināls.
Latvijas Republikas karogu PSRS okupācijas laikā ne tikai nebija iespējams iegādāties legālā ceļā, bet par tā izgatavošanu mājas apstākļos arī varēja draudēt represijas. Neskatoties uz to, bija cilvēki, kuri paši mājās slepus izgatavoja Latvijas Republikas karogus. Šeit eksponētais karogs 1983. gada 6. janvāra kratīšanā tika ″izņemts″ J. Vēvera dzīvesvietā un tā izgatavošanā bija piedalījusies Jāņa Vēvera māsa.
6. Gunāra Freimaņa dzejoļi. Nedatēti.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 13. sēj., lietiskais pierādījums Nr.5.; 15.-19., 23.-26. lp. Oriģināls.
Literārā darbība PSRS okupācijas laikā bija pakļauta stingrai cenzūrai. Neskatoties uz to, bija cilvēki, kuri nodarbojās ar literāro darbību sava prieka pēc, taču PSRS izdevniecībās savus darbus nepublicēja. Atsevišķos gadījumos daļa no tiem savus sacerējumus vai nu mēģināja nosūtīt uz ārzemēm un publicēt tur, vai arī izdot ″samizdatā″ un izplatīt savu paziņu starpā. Gunārs Freimanis savus dzejoļus pierakstīja dažādās kladēs vai bloknotos un paziņu lokā lasīja tos priekšā saviem domubiedriem. Vienu no bloknotiem ar G. Freimaņa dzejoļiem VDK izmeklētāji ″izņēma″ kratīšanā viņa dzīvoklī vēl 1976. gadā. 1983. gadā, pēc G. Freimaņa aresta, VDK izmeklētājs vairāku dienu garumā pratināja G. Freimani par viņa dzejoļu saturu, tajos paustajām domām un alegorijām.
Šeit eksponēti trīs Gunāra Freimaņa sacerētie dzejoļi (″Kurzemes monologs″, ″Brīvības monologs″ un ″1905. gada monologs″), kas bija ierakstīti vienā no kratīšanās ″izņemtajiem″ bloknotiem un par kuru saturu viņu pratināja izmeklētājs. Dzejoļi nav datēti, taču G. Freimanis pratināšanās liecināja, ka tie tapuši 60.-70. gados.
7. Borisa Grezina dzejolis ″Болезнь века″. 1982. – 1983. gads.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45318. l., 2.sēj., 191.-191.o.p. lp. Oriģināls.
Boriss Grezins savus dzejoļus bija sacerējis 1982. – 1983. gadā, taču, atšķirībā no G. Freimaņa, viņš tos nevienam nebija rādījis. Būdams jūrnieks, viņš 1983. gada martā reisa laikā mēģināja tos nosūtīt no Santakrusas de Tenerifes Kanāriju salās, kur viņa kuģis bija uz dažām dienām piestājis, uz radio ″Svoboda″ redakciju Minhenē. Viņam nepaveicās, jo sūtījumu pārtvēra VDK, pats B. Grezins tika arestēts, bet viņa dzejoļi kļuva par lietiskajiem pierādījumiem krimināllietā pret viņu. Šeit eksponēts B. Grezina dzejolis ″Болезнь века″.
8. Protokols par materiālu iznīcināšanu. 1983. gada 10. jūnijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 44.-45. lp. Oriģināls.
Protokols sastādīts par to, ka kratīšanu laikā pie Lidijas Doroņinas izņemtie materiāli, kuriem ″nav nozīmes krimināllietā un nav atdodami atpakaļ apsūdzētajai Doroņinai″, tiek iznīcināti. Dokuments parāda pilnīgo VDK patvaļu rīcībā ar viņiem nepiederošu mantu. Ja dokumentā minētajiem materiāliem nav nozīmes krimināllietā un tajos nav nekā noziedzīga, tādā gadījumā šie materiāli ir jāatdod atpakaļ to īpašniekam vai tā pārstāvim. Taču trīs VDK izmeklētāji, bez jebkādām atsaucēm uz likumiem vai tiesas lēmumiem, nolēma iznīcināt viņu rīcībā nonākušos materiālus, turklāt pat nepieminot nekādus iemeslus, kādēļ šie materiāli ″nav atdodami atpakaļ apsūdzētajai Doroņinai″. Līdzīgi dokumenti atrodami arī citās VDK izmeklētajās lietās. Dažkārt šādos izņemto materiālu iznīcināšanas dokumentos ir minēts iemesls, ka šiem materiāliem ir ″idejiski kaitīgs saturs″, tādēļ tie iznīcināmi. Bija gadījumi, kad kratīšanās izņemtās grāmatas ar ″idejiski kaitīgu saturu″ VDK nevis iznīcināja, bet nodeva glabāšanā bibliotēkām ievietošanai t.s. ″specfondos″, kur šīs grāmatas plašākam interesentu lokam nebija pieejamas.
