Lidija Doroņina
Lidija Lasmane dzimusi 1925. gada 28. jūlijā Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pirmoreiz L. Lasmane tika arestēta jau 21 gada vecumā (1946. gada novembrī) par ″noziedzīgiem sakariem ar bandu un tās atbalstīšanu″, t.i. par nacionālo partizānu atbalstīšanu un slēpšanu. Par šo ″noziegumu″ 1947. gada aprīlī viņu tiesāja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls, kas L. Lasmanei piesprieda ieslodzījumu uz 5 gadiem, tiesību ierobežojumus uz 3 gadiem, kā arī mantas konfiskāciju. 1947. gada rudenī viņa tika nosūtīta sodu izciest uz Austrumurālu ″labošanas darbu nometni″ (″Vosturallag″, Sverdlovskas apgabalā), kur smagi saslima ar tuberkolozi. 1951. gadā, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, viņa tika ″nometināta″ uz dzīvi Vorkutā, kur iepazinās un vēlāk apprecējās ar savu nākamo vīru Mihailu Doroņinu. Nerēķinoties ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāla spriedumu par to, ka, pēc ieslodzījuma L. Lasmanei nometinājums piemērojams uz 3 gadiem, vietējās varas institūcijas patvarīgi piesprieda viņai mūža nometinājumu Komi APSR. Tomēr pēc Staļina nāves situācija Padomju Savienībā mainījās un 1960. gadā Lidija tobrīd jau Doroņina atgriezās Latvijā. 1970. gada 3. augustā viņa tika arestēta otro reizi par ″apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu″. Šoreiz viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas L. Doroņinai piesprieda ieslodzījumu uz 2 gadiem un, tā kā piespriestais ieslodzījuma termiņš bija salīdzinoši īss, viņa sodu izcieta Latvijā. Neskatoties uz izciesto sodu, L. Doroņina savu ″pretpadomju″ darbību neizbeidza: uzturēja sakarus ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, lasīja ″pretpadomju literatūru″ utt.
1983. gada represiju kampaņas laikā L. Doroņina bija viena no pirmajiem arestētajiem cilvēkiem – viņu arestēja jau 6. janvārī. Arī šoreiz viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas 1983. gada augustā piesprieda L. Doroņinai 5 gadu ilgu ieslodzījumu, kā arī nometinājumu uz 3 gadiem. Ieslodzījumu viņa izcieta Mordovijas APSR ″labošanas darbu nometnēs″. Sākoties t.s. ″Gorbačova pārbūvei″, 1987. gada 14. janvārī L. Doroņina tika atbrīvota no ieslodzījuma, taču pēc tam vēl vairākus mēnešus turēta nometinājumā Altaja novadā Krievijā. 1987. gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas L. Doroņina kādu laiku darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.
Dažkārt dokumentos un literatūrā atrodamas dažādas L. Doroņina uzvārda variācijas: Doroņina, Doroņina-Lasmane, Lasmane, Lasmane-Doroņina. Tas saistīts ar apstākli, ka pēc laulībām ar M. Doroņinu Lidija Lasmane pieņēma vīra uzvārdu. Savukārt vēlāk, jau saņemot Latvijas Republikas pasi, viņa atjaunoja pirmslaulības uzvārdu – Lasmane. Šajā izstādē viņas uzvārds lietots tāds kā tas bija 1983. gadā, t.i. Doroņina. Gadījumos, kad kādā no eksponētajiem dokumentiem būs minēta cita viņas uzvārda variācija, tas tiks minēts attiecīgā dokumenta nosaukumā, taču komentāros lietots uzvārds Doroņina.
Izstādē publicēti 9 dokumenti no 1983. gada krimināllietas pret L. Doroņinu un Ģ. Melngaili, viens dokuments no Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija Juridiskās nodaļas lietas par L. Doroņinas apžēlošanu, kā arī divas uzskaites kartītes no Latvijas PSR IeM ministrijas Informācijas centra kartotēkas.
1. Lidijas Doroņinas fotogrāfija, kas ievietota 1983. gada 8. janvārī Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 26. lp. Oriģināls.
Arestētā anketa, kurā atrodas šī fotogrāfija, ir sastādīta 1983. gada 8. janvārī, taču pati fotogrāfija ir uzņemta 18. janvārī. Fotogrāfijas tapšanas laikā L. Doroņinai bija 57 gadi.
2. Lidijas Doroņinas aizturēšanas protokola fragmenti. 1983. gada 6. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 18., 20.-21. lp. Oriģināls.
Protokolā minēts, ka L. Doroņina aizturēta plkst. 21.30 vakarā. Šajā gadījumā protokolā fiksētajam aizturēšanas laikam bija tikai formāls raksturs. Faktiski 1983. gada 6. janvārī L. Doroņina jau no paša rīta atradās VDK darbinieku uzraudzībā, jo viņas dzīvoklī no plkst. 7.40 līdz 18.30 (t.i. gandrīz 11 stundu garumā) notika kratīšana. Pēc kratīšanas L. Doroņina tika aizvesta uz Rīgu un jau tās pašas dienas vakarā ieslodzīta VDK iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. No tā var secināt, ka tobrīd – 1983. gada janvāra sākumā viņas kriminālvajāšanu VDK amatpersonas uzskatīja par prioritāru.
3. Fragmenti no kratīšanā izņemto mantu apskates protokola. 1983. gada 7.-15. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 7. sēj., 50.-52., 55., 66. lp. Oriģināls.
Kratīšanās izņemto mantu apskates protokoli ļoti uzskatāmi parāda, ka par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″, kuras dēļ L. Doroņina tika arestēta, tika uzskatīti praktiski jebkuri materiāli, kuros bija atrodama PSRS un PSKP vadības īstenotās politikas kritika. Tāpat par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ varēja kļūt jebkurš dzīves īstenības attēlojums Padomju savienībā, ja tas attēloja šo īstenību tādu kā tā bija realitātē, nevis atkārtoja padomju propagandas saukļus. No eksponētajiem protokola fragmentiem redzams, ka kratīšanā pie L. Doroņinas tika atrasti vairāki dokumenti, kuros bija fiksēti 1975. gadā Helsinkos (Somijā) notikušās Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Nobeiguma akta pārkāpumi Padomju Savienībā. Tie tika kvalificēti kā ″apmelojoši izdomājumi par PSKP un Padomju valdības iekšējo un ārējo politiku″. Tāpat par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ tika uzskatīti arī materiāli, kuros bija ziņas par ticīgo vajāšanām PSRS un genocīdu pret Krimas tatāriem. Līdz ar to šeit eksponētā protokola fragmenti spilgti parāda, ka PSRS varas institūcijas tieši pārkāpa PSRS vadītāju parakstītās starptautiskās saistības. Arī pie L. Doroņinas atrastais M. Rāviņa uzsaukums PSRS Augstākajai Padomei ar prasību ļaut Latvijai, Lietuvai un Igaunijai izstāties no Padomju Savienības (t.i. izmantot tās tiesības, kuras garantēja PSRS konstitūcijas 72. pants) uzskatāmi parāda, ka PSRS Konstitūcijā garantēto tiesību pieminēšana arī varēja kļūt par politiskās vajāšanas objektu.
4. Lēmums par Lidijas Doroņinas saukšanu pie kriminālatbildības. 1983. gada 14. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 133.-135. lp. Oriģināls.
No lēmuma redzams, ka vienīgas iemesls L. Doroņinas saukšanai pie kriminālatbildības bija ″Gaismas akcijas″ aicinājuma teksta glabāšana un tā nodošana Ģ. Melngailim. Tā kā ″Gaismas akcijas″ aicinājumā, pēcVDK domām, bija ″nomelnota PSKP un Padomju valdības politika nacionālajā jautājumā″, L. Doroņinai, līdzīgi kā citiem šīs lietas sakarā arestētajiem cilvēkiem, tika inkriminēts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. pants par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″. Šā lēmuma teksts gandrīz pilnībā (izņemot atsevišķas detaļas) sakrīt ar 13. janvāra lēmuma tekstu, kurā pie atbildības saukts Ģederts Melngailis.
5. Apsūdzētā pratināšnas protokols. 1983. gada 10. jūnijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 215.-217. lp. Oriģināls.
1983. gada martā L. Doroņina uzrakstīja izmeklētājam V. Leinartam iesniegumu, kurā izklāstīja savus uzskatus un to veidošanās attīstību dzīves gaitā. Sākotnēji izmeklēšana uz šo iesniegumu nekādi nereaģēja, taču pēc četriem mēnešiem – 1983. jūlijā izmeklētājs sāka pratināt L. Doroņinu par to, ko un kāpēc viņa rakstījusi šajā iesniegumā, kā arī viņas politiskajiem uzskatiem vispār. Līdz ar to šis protokols spilgti parāda, ka L. Doroņina tika vajāta savu uzskatu dēļ.
6. Fragmenti no apsūdzības raksta. 1983. gada 30. jūnijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 138.-139., 159.-160., 165.-167. lp. Oriģināls.
No dokumenta redzams, ka L. Doroņina tika apsūdzēta tikai par padomju varai nevēlamas literatūras lasīšanu, to ka viņa devusi šo literatūru lasīt arī citiem cilvēkiem, kā arī klausījusies ″pretpadomju″ radio pārraides, t.i. praktiski īstenojusi tikai PSRS Konstitūcijā garantētās tiesības uz vārda un uzskatu brīvību. Nekāda cita ″krimināla″ darbība viņai netika inkriminēta, kas arī parāda apsūdzības politisko motivāciju. Apsūdzības raksta beigās redzams, ka tā laika Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo dokumentu nav parakstījis. Viņa paraksta vietā redzams cits paraksts – visticamāk B. Pugo prombūtnē to parakstījis kāds no viņa vietniekiem.
7. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1983. gada 29. jūlijs – 11. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 238., 252.-253.o.p. lp. Oriģināls.
Krimināllietu pret L. Doroņinu un Ģ. Melngaili izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa. Tiesas procesa sākumā L. Doroņina atteicās no advokāta palīdzības un tiesā viņa sevi aizstāvēja pati. Šeit eksponēti tiesas sēdes protokola fragmenti ar prokurora V. Bataraga runu, kā arī L. Doroņinas runu savai aizstāvībai un viņas pēdējo vārdu. Prokurora runā par sevišķi odiozu uzskatāma frāze, ka „tiesājamās vaina pierādīta ar viņas agrākajām sodāmībām”. Tas ir nepārprotams nevainīguma prezumpcijas pārkāpums un parāda apsūdzības tendenciozo raksturu. Iepriekšēja sodāmība pati par sevi nevar būt pierādījums jauna nodarījuma izdarīšanā un profesionāls jurists to nevarēja nezināt.
8. Fragmenti no tiesas sprieduma. 1983. gada 11. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 254.-256., 260.-262., 272.-273. lp. Oriģināls.
No eksponētajiem fragmentiem redzams, ka tiesas spriedumā uzskaitītie L. Doroņinas ″noziegumu″ formulējumi un frāzes par tā ″sabiedrisko bīstamību″ praktiski negrozītā veidā ir pārrakstītas no apsūdzības raksta. Kā ievērības cienīgs jāmin fakts, ka tiesa piesprieda L. Doroņinai nedaudz mazāku sodu (5 gadus stingra režīma labošanas darbu kolonijā un nometinājumu uz 3 gadiem) nekā bija pieprasījis prokurors (6 gadus stingra režīma labošanas darbu kolonijā un nometinājumu uz 3 gadiem). Mazāka soda piespriešana, nekā prasīja prokurors, agrāku laiku padomju politisko prāvu praksē bija rets gadījums, taču 1983. gada politiskajās prāvās šī tendence bija pretēja – vairumam no šajā gadā tiesātajiem par „pretpadomju aģitāciju un propagandu” tiesa piesprieda salīdzinoši ″vieglākus″ sodus nekā prasīja prokurors.
9. Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija dekrēts par L. Doroņinas apžēlošanu. 1986. gada 25. decembris.
LVA, 290. f., 10. apr., 1486. l., 223. lp. Oriģināls.
Drīz pēc L. Doroņinas notiesāšanas sāka izvērsties kampaņa par viņas atbrīvošanu. Vispirms 1984. gada janvārī lūgumu apžēlot Lidiju Doroņinu Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam un Tieslietu ministram rakstīja viņas brāļa sieva V. Lasmane, kas dzīvoja Zviedrijā. 1985. gada vasarā par L. Doroņinas atbrīvošanu iestājās jau Starptautiskās Amnestijas komitejas Norvēģijas grupa. Tolaik šos lūgumus Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs noraidīja. Jāatzīmē, ka, spriežot pēc L. Doroņinas ieslodzījuma vietas administrācijas dokumentiem, pati L. Doroņina apžēlošanas lūgumu rakstīt atteicās. 1986. gadā L. Doroņinas atbrīvošanas kampaņā bija iesaistīti pat Zviedrijas Ārlietu ministrjas pārstāvji. Šajā laikā PSRS vadība bija sākusi t.s. ″perestroiku″, kas izpaudās kā daļēja komunistiskā režīma liberalizācija un tika uzsākta arī pakāpeniska politieslodzīto atbrīvošana no ieslodzījuma vietām. Rezultātā 1986. gada beigās Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs nolēma L. Doroņinu apžēlot. Tiesa gan, kā redzams no dokumenta, apžēlošana bija tikai daļēja – L. Doroņina tika atbrīvota tikai no ieslodzījuma, bet no nometinājuma viņa atbrīvota netika. Zīmīgi, ka 1986. gada novembrī, t.i. pirms šā dekrēta pieņemšanas, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija Juridiskā daļa pieprasīja Valsts drošības komitejai slēdzienu par L. Doroņinu. 15. decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs S. Zukulis atbildēja, ka pēc VDK domām, L. Doroņinu var atbrīvot no tālākas ieslodzījuma izciešanas, taču no nometinājuma viņa nav atbrīvojama. Kā redzams no eksponētā dekrēta, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs pieņēma VDK ″ieteikto″ lēmumu. Turklāt, no atzīmes šā dokumenta labās puses augšējā stūrī redzams, ka dekrēts nebija publicējams, tādēļ oficiālajā izdevumā ″Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs″ tas nav atrodams.
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma L. Doroņina dažus mēnešus dzīvoja nometinājumā Altaja novadā Krievijā un Latvijā atgriezās tikai 1987. gada vasarā.
10. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas veidotā uzskaites kartīte par Lidijas Doroņinas sodāmību. 1983. gada 14. janvāris.
LVA, 1986. f., Latvijas PSR IeM Informācijas centra kartotēka. Oriģināls.
Šādas uzskaites kartītes PSRS Iekšlietu ministrijas savienoto, autonomo republiku, novadu un apgabalu Informācijas centros glabāja par katru arestēto un tiesāto personu. Personas aresta gadījumā IeM Informācijas centrs no šīm kartītēm sniedza ziņas par attiecīgās personas iepriekšējām sodāmībām.
L. Doroņina līdz arestam 1983. gadā bija tiesāta jau divas reizes tādēļ IeM Informācijas centrā par viņas iepriekšējām sodāmībām bija divas uzskaites kartītes. Par L. Doroņinas 1983. gada arestu VDK bija sastādījusi vēl divas atsevišķas kartītes. Pirmo 1983. gada 14. janvārī sastādīja LPSR VDK Izmeklēšanas izolatora darbinieks un kartītes otrajā pusē vēlāk tika ierakstītas ieslodzījuma vietas, kurās pēc notiesāšanas bija ieslodzīta L. Doroņina, kā arī viņas atbrīvošanas datums. Otro kartīti 21. novembrī sastādīja LPSR VDK 10. daļa (Arhīva un uzskaites daļa) un tajā minēta informācija par L. Doroņinas agrākajām sodāmībām. Abas 1983. gadā sastādītās kartītes eksponētas šajā izstādē.
11. Latvijas Republikas Augstākās tiesas prezidija lēmums. 1990. gada 10. septembris(?).
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 399.-400. lp. Oriģināls.
Dokuments nav datēts, taču vienā no L. Doroņinas uzskaites kartītēm (sk. 10. dokumentu) minēts, ka šis lēmums pieņemts 1990. gada 10. septembrī. 1990. gada 28. jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs G. Zemribo ierosināja protesta kārtībā atcelt Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas tiesas kolēģijas 1983. gada 11. augusta lēmumu Ģ. Melngaiļa lietā un pašu lietu izbeigt. Tā kā šīs lietas ietvaros 1983. gada bija notiesāta arī L. Doroņina, par reabilitējamu tika atzīta arī viņa.
