Ints Cālītis

Ints Cālītis dzimis 1931. gada 2. martā Rīgā. Pirmoreiz I. Cālītis tika arestēts jau skolas laikā 17 gadu vecumā (1948. gadā) par ″pretpadomju pagrīdes organizācijas″ veidošanu. Par šo ″noziegumu″ 1949. gada martā viņu tiesāja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls, kas I. Cālītim piesprieda ieslodzījumu ″labošanas darbu nometnēs″ uz 25 gadiem un 1949. gada vasarā viņš tika nosūtīts sodu izciest uz Tālo Austrumu nometni ″Beregovoj″ pie Magadanas, Kolimas apgabalā. Pēc Staļina nāves, kad Padomju Savienības vadītāji izsludināja amnestiju, I. Cālītis 1955. gada februārī no ieslodzījuma tika atbrīvots, taču ″nometināts″ uz dzīvi Kolimā. Acīmredzot nezinot par viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma 1955. gada martā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls I. Cālītim piespriesto sodu samazināja līdz 10 gadiem ieslodzījumā. 1956. gadā atbrīvoti tika arī liela daļa no nometinājumā esošajiem cilvēkiem un šajā gadā I. Cālītis atgriezās Latvijā. 1958. gada jūlijā I. Cālītis tika arestēts otro reizi par ″pretpadomju vēstuļu rakstīšanu″ un mēģinājumu bijušos pagrīdes organizācijas dalībniekus atkārtoti iesaistīt ″pretpadomju darbībā″. Šoreiz viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas I. Cālītim piesprieda ieslodzījumu uz 6 gadiem. Pēc soda izciešanas Mordovijas APSR ″labošanas darbu nometnēs″, 1964. gadā I. Cālītis atgriezās Latvijā. Neskatoties uz izciesto sodu, I. Cālītis savu ″pretpadomju″ darbību neizbeidza: 1977. gadā, viņš kopā ar Viktoru Kalniņu, kā arī vairākiem igauņu un lietuviešu neatkarības cīnītājiem, piedalījās mēģinājumā izveidot ″Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galveno komiteju″; 1979. gadā I. Cālītis parakstīja t.s. ″Baltijas hartu″; 1981. gadā parakstīja atklāto vēstuli PSRS un Ziemeļeiropas valstu vadītājiem par kodolbrīvas zonas izveidi Ziemeļeiropā utt. Jau 1979. gada decembrī VDK izteica I. Cālītim oficiālu brīdinājumu, ka šādas viņa darbības ″ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm″ un ″var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības″. Tā kā I. Cālītis savas ″pretpadomju″ aktivitātes nepārtrauca, tad 1983. gada 11. aprīlī viņš tika arestēts. Sākotnēji izmeklēšana pret viņu notika krimināllietas pret ″Gaismas akciju″ ietvaros, taču 24. maijā dokumenti par I. Cālīti izdalīti atsevišķā krimināllietā. Viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa 1983. gada septembrī un piesprieda I. Cālītim 6 gadu ilgu ieslodzījumu. Sākoties t.s. ″Gorbačova pārbūvei″, 1986. gada vasarā I. Cālītis tika atbrīvots no ieslodzījuma. Vēlāk, jau Atmodas laikā, I. Cālītis darbojās Latvijas Tautas frontē, bet 1990. gadā viņš tika ievēlēts Latvijas Republikas (tobrīd vēl Latvijas PSR) Augstākajā padomē un bija viens no tiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Krimināllietas pret I. Cālīti 1. sējuma vāks.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l.


Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija lietas par I. Cālīša apžēlošanu vāks.
LVA, 290. f., 1-c. apr., 299. l.

Publicējam 10 dokumentus no 1983. gada krimināllietas pret I. Cālīti, vienu dokumentu no Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija lietas par I. Cālīša apžēlošanu, kā arī uzskaites kartīti par I. Cālīti no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Informācijas centra kartotēkas.

1. Inta Cālīša fotogrāfija, kas ievietota 1983. gada 12. aprīlī Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 1. sēj., 13. lp. Oriģināls.

Arestētā anketa, kurā atrodas šī fotogrāfija ir sastādīta 1983. gada 12. aprīlī, taču pati fotogrāfija ir uzņemta 20. aprīlī. Fotogrāfijas tapšanas laikā I. Cālītim bija 52 gadi.

2. Fragmenti no kratīšanas protokola. 1983. gada 6. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 2., 13., 16. lp. Oriģināls.

Kratīšana I. Cālīša dzīvoklī bija viena no daudzajām, kas notika 1983. gada 6. janvārī. Kratīšanas sākumā I. Cālītis nebija mājās un ieradās vēlāk. Uzmanību der pievērst šīs kratīšanas protokola noformējumam. Atšķirībā no vairuma citiem tā laika kratīšanu protokoliem, šis protokols, nav rakstīts uz standarta veidlapas, bet gan uz parastas baltas papīra lapas. Tas var liecināt gan par steigu, kuras dēļ šī VDK darbinieku brigāde nepieciešamās veidlapas bija aizmirsusi paņemt līdz, gan par 1983. gada janvāra VDK akcijas vērienu, kura dēļ visām plānotajām kratīšanām nepietika iepriekš sagatavotu materiālu. Kratīšana I. Cālīša dzīvoklī sākās plkst. 7.40 no rīta un turpinājās gandrīz 10 stundu garumā līdz pat plkst. 17.30 vakarā. Pēc tam kad dzīvoklī kratīšana bija pabeigta, tā pati izmeklētāju brigāde, kopā ar I. Cālīti, devās uz viņa darba vietu, kur arī tika veikta kratīšana. Kratīšana I. Cālīša darba vietā beidzās plkst. 22.50 vakarā.

3. Paziņojums Inārai Serdānei par viņas vīra Inta Cālīša arestu. 1983. gada 11. aprīlis.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 1. sēj., 16. lp. Oriģināls.

Ints Cālītis tika arestēts 1983. gada 11. aprīlī. Spriežot pēc krimināllietas materiāliem, I. Cālīša arests ļoti iespējams tika plānots jau mēnesi agrāk: 2. martā VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieks N. Ņevickis pieprasīja Republikāniskajai klīniskajai slimnīcai, kurā I. Cālītis ārstējās pēc saslimšanas ar hepatītu, sniegt ziņas par to – kad būs iespējama viņa nopratināšana. Savukārt 25. martā tika pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu I. Cālīša pasta korespondencei. Arī pats I. Cālītis atceras, ka VDK izmeklētājs nācis viņu iztaujāt jau uz slimnīcu. Šie fakti liecina, ka VDK interese par I. Cālīti pieauga jau martā. Oficiāls lēmums par viņa apcietinājumu tika pieņemts 8. aprīlī. Tā kā 8. aprīlis bija piektdiena, VDK darbinieki, acīmredzot, nolēma, ka ″Cālītis nekur nepazudīs″ un viņa arestu atlika līdz nākamās nedēļas sākumam, tādēļ I. Cālītis tika arestēts tikai trīs dienas pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas. Tā kā Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 78. pants paredzēja, ka par apcietinājumu ir jāpaziņo arī apsūdzētā ģimenei, par I. Cālīša arestu, tika informēta viņa sieva I. Serdāne. Dokumentā redzams šāda paziņojuma juridiskais noformējums.

4. Aizdomās turētā nopratināšanas protokols. 1983. gada 11. aprīlis.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 1. sēj., 43.-46. lp. Oriģināls.

Šis ir I. Cālīša pirmais pratināšanas protokols 1983. gada lietas ietvaros. No protokola redzams, ka VDK interesējās par 1979. gada ″Baltijas hartas″ parakstīšanu, kā arī I. Cālītim kratīšanā izņemto literatūru. Lai arī pirms pratināšanas I. Cālītis jau bija apcietināts, tomēr sākumā viņš bija ″aizdomās turētā″ statusā. Jau pēc divām dienām VDK pieņēma lēmumu par I. Cālīša saukšanu pie kriminālatbildības (sk. nākamo dokumentu) un no 13. aprīļa viņš jau bija ″apsūdzētais″.

5. Lēmums par Inta Cālīša saukšanu pie kriminālatbildības. 1983. gada 13. aprīlis.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 1. sēj., 50.-53. lp. Oriģināls.

No lēmuma redzams, ka I. Cālīša aresta iemesls bija gan viņa sadarbība ar citu Baltijas republiku neatkarības kustības pārstāvjiem, gan arī ″pretpadomju″ literatūras glabāšana un izplatīšana. 26. jūlijā tika pieņemts vēl viens lēmums par I. Cālīša saukšanu pie kriminālatbildības, kurā bija iekļauti ″iepriekšējās izmeklēšanas gaitā precizēti Cālīša I.M. izdarītā nozieguma apstākļi″. Vienīgā atšķirība starp abiem lēmumiem bija tā, ka 26. jūlija lēmumā bija precizēti vairāki fakti un nedaudz izvērstāk minēti ar tiem saistītie apstākļi, taču ″noziegumu″ uzskaitījums, par kuru izdarīšanu I. Cālītis tika apsūdzēts, bija tas pats.

6. Permas apgabala VDK pārvaldes Izmeklēšanas daļas priekšnieka P. Rozanova vēstule Latvijas PSR VDK Izmeklēšanas daļas priekšniekam N. Ņevickim. 1983. gada 8. jūlijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 94. lp. Oriģināls.

Tulkojums latv.val.
Resize

I. Cālīša lietas izmeklēšanas laikā 1983. gada 17. jūnijā Latvijas PSR VDK nosūtīja uz Permas apgabala un Magadanas apgabala VDK pārvaldēm vēstules ar pieprasījumu nopratināt vairākus I. Cālīša domubiedrus no Igaunijas un Lietuvas – Martu Niklusu, Viktoru Petku un Antanu Terlecku. Viņi bija notiesāti jau 70. gadu beigās – 80. gadu sākumā un izcieta ieslodzījumu minēto apgabalu "labošanas darbu nometnēs". Kā redzams no šā dokumenta, M. Nikluss piekrita liecināt tikai savā dzimtajā valodā un, tā kā Permas apgabalā nebija igauņu – krievu valodas tulka, VDK no viņa nekādas liecības iegūt nespēja. No dokumenta teksta pēdējās rindkopas redzams, ka vēlmi liecināt tikai savā dzimtajā valodā nometnes administrācija interpretēja kā ″sistemātiskus, ļaunprātīgus iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumus″ un tajā pat dienā Čusovas ″tautas tiesa″ nolēma M. Niklusu uz 3 gadiem ieslodzīt Čistopoles cietumā, kura režīms bija vēl smagāks kā režīms padomju ″labošanas darbu nometnēs″. Savukārt V. Petkus vispār atteicās no liecināšanas pret I. Cālīti, bet A. Terlecks paziņoja, ka viņam par I. Cālīša aktivitātēm nekas nav zināms. Līdz ar to VDK mēģinājumi iegūt ″pierādījumus″ pret I. Cālīti no viņa domubiedriem beidzās bez rezultātiem.

Jāņem vērā, ka PSRS politieslodzīto nometnēs režīms bija ļoti smags un par atteikšanos ″sadarboties ar nometnes administrāciju″ ieslodzītajiem tika piespriesti papildus sodi vai piemēroti dažādi papildus ierobežojumi. Nometņu administrācija uz šādiem ieslodzītajiem centās izdarīt iespējami lielāku spiedienu, cenšoties viņus salauzt gan morāli, gan fiziski. Šādos apstākļos atteikšanās no liecību došanas vai pat tikai ″nezināšana″ par uzdotajiem jautājumiem, prasīja sevišķu izturību un garīgo spēku.

7. Fragmenti no apsūdzības raksta. 1983. gada 8. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 199.-200., 218., 219.-221., 224.-225. lp. Oriģināls.

Līdzīgi kā citas apsūdzības ″pretpadomju aģitācijā un propagandā″, arī I. Cālīša apsūdzības rakstā visi minētie fakti ir ″apaudzēti″ ar tipiskām padomju ideoloģisko klišeju frāzēm par ″apmelojošiem izdomājumiem, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu″, ″ideoloģiskām diversijām pret Padomju Savienību″, ″buržuāziskā režīma cildināšanu″ utt. Zīmīgi, ka pēc izmeklētāju domām ″Cālīša noziedzīgās darbības pamudinošie cēloņi bija pretpadomju idejas un uzskati, kas viņam formējās, regulāri iepazīstoties ar pretpadomju apmelojoša satura literatūru, tajā skaitā izdotu ārzemēs, un klausoties ārzemju raidstaciju pretpadomju pārraides″. Arī šādam secinājumam bija izteikti ideoloģiska rakstura cēloņi, jo visas PSRS pastāvošās problēmas Komunistiskās partijas ideologi vienmēr skaidroja ar Rietumu ″maitājošo ietekmi″, ″graujošo darbību″ utt. Savukārt nepārtraukti pastāvošie ″atsevišķie trūkumi″ Padomju Savienībā, kuru dēļ elementāru sadzīves vajadzību risināšana pastāvīgi izvērtās par grūti atrisināmu problēmu, nekad netika uzskatīti par cēloņiem PSRS pilsoņu ″pretpadomju darbībai″. Tādēļ politisko prāvu apsūdzības dokumentos bieži ir pieminētas ″ārzemju raidstaciju pretpadomju pārraides″, ārzemēs izdota ″pretpadomju literatūra″ utt., kuru ″kaitīgās″ ietekmes rezultātā apsūdzētais izdarījis kādu ″pretpadomju noziegumu″.

8. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1983. gada 14. septembris – 23. septembris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 260., 266., 280., 280.o.p., 281.o.p.-282. lp. Oriģināls.

I. Cālītis tika tiesāts atklātā tiesas sēdē. Šeit eksponēti vairāki fragmenti no tiesas sēdes protokola, kuros I. Cālītis raksturoja viņa u.c. parakstīto ″Baltijas hartu″, kā arī izteica lūgumu, lai tiesa pieprasa PSRS Ārlietu ministrijai izziņu par Molotova–Ribentropa paktu, kā arī tā slepeno protokolu kopijas. Prokurors pret šādu prasību iebilda, jo ″mūsu valstī nav zināms, ka šādi dokumenti eksistē″. Rezultātā Latvijas PSR Augstākā tiesa šo I. Cālīša lūgumu par Molotova–Ribentropa pakta kopiju pieprasīšanu noraidīja. Eksponēta arī prokurora V. Bataraga runa, kurā viņš pieprasīja piemērot I. Cālītim brīvības atņemšanu. Advokāta runas saturs, savukārt, ir tipisks tā laika politiskajām prāvām – advokāte pat nemēģināja apstrīdēt to, ka I. Cālīša darbība ir sodāma, bet pārsvarā runāja par jautājumiem, kam ar izskatāmo lietu nebija tieša sakara (I. Cālītis pozitīvi raksturots no viņa darba vietām; fakts, ka viņa apgādībā ir trīs bērni, kā arī slima sieva). Šāds izteiksmes veids bija raksturīgs advokātu runām PSRS politiskajās prāvās. Tie nedaudzie advokāti, kas bija atļāvušies politiskajās prāvās pieprasīt savu aizstāvamo pilnīgu attaisnošanu, vairumā gadījumu paši vēlāk kļuva par dažāda veida vajāšanu upuriem.

9. Fragmenti no tiesas sprieduma. 1983. gada 23. septembris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 283., 284.op.-285., 287.-288., 298.-298.op. lp. Oriģināls.

Līdzīgi kā citos 1983. gada politisko prāvu spriedumos, tiesas spriedumā uzskaitītie I. Cālīša ″noziegumu″ formulējumi gandrīz negrozītā veidā ir pārrakstīti no apsūdzības raksta. Jāatzīmē, ka tiesa piesprieda I. Cālītim nedaudz ″vieglāku″ sodu (6 gadus brīvības atņemšana, no kuriem pirmos divus gadus izciest cietumā, pārējo laiku stingra režīma labošanas darbu kolonijā) nekā bija pieprasījis prokurors (6 gadus brīvības atņemšana, no kuriem pirmos trīs gadus izciest cietumā, pārējo laiku stingra režīma labošanas darbu kolonijā). Neņemot vērā šo niansi, soda kopējo termiņu I. Cālītim tiesa piesprieda tieši tādu, kā bija prasījis prokurors.

10. Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija dekrēts par Inta Cālīša apžēlošanu. 1986. gada 20. jūnijs.
LVA, 290. f., 1-c. apr., 299. l., 1. lp. Oriģināls.

Pēc I. Cālīša notiesāšanas un ieslodzīšanas cietumā viņa ģimene nokļuva ļoti grūtā situācijā – viņa sievai bija problēmas ar veselību, turklāt viņas aprūpē palika trīs nepilngadīgi bērni. Tādēļ 1986. gada sākumā viņa sieva I. Serdāne uzrakstīja iesniegumu Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijam ar lūgumu apžēlot I. Cālīti un atbrīvot viņu no turpmākās soda izciešanas. Nepieciešamo dokumentu pieprasīšana no VDK un I. Cālīša soda izciešanas vietas administrācijas ievilkās vairāku mēnešu garumā. Pusgadu vēlāk – 1986. gada 2. jūnijā Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs S. Zukulis rakstīja Augstākās Padomes prezidijam, ka ″atbalsta″ I. Cālīša priekšlaicīgu atbrīvošanu. Pamatojoties uz saņemtajiem materiāliem 1986. gada 20. jūnijā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs pieņēma dekrētu par I. Cālīša apžēlošanu un 4. jūlijā I. Cālītis no ieslodzījuma tika atbrīvots, taču ar atrunu, ka viņam tiek noteikts ″pārbaudes laiks″ uz 3 gadiem.

Ir ziņas, ka faktiski šādi apžēlošanas lūgumi tika izskatīti Maskavā, centrālajās PSRS valsts varas un Komunistiskās partijas institūcijās, taču pašā lietā par I. Cālīša apžēlošanu nav dokumentu, kas šo informāciju apstiprinātu.

11. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas veidotā uzskaites kartīte par Inta Cālīša sodāmību. 1983. gada 12. aprīlis.
LVA, 1986. f., Latvijas PSR IeM Informācijas centra kartotēka. Oriģināls.

Šādas uzskaites kartītes PSRS Iekšlietu ministrijas savienoto, autonomo republiku, novadu un apgabalu Informācijas centros glabāja par katru arestēto un tiesāto personu. Kartītēs bija fiksēti arestētā personas dati, adrese, darba vieta, aresta datums, Kriminālkodeksa pants, pēc kura personai uzrādīta apsūdzība, tiesas dati, soda mērs, soda izciešanas vietu nosaukumi, atbrīvošanas vieta un datums, kā arī citas atzīmes. Personas aresta gadījumā attiecīgās administratīvi teritoriālās vienības IeM Informācijas centram tika pieprasītas ziņas par šīs personas iepriekšējām sodāmībām un šajās kartītēs ierakstītās ziņas bija tas avots, no kura tika sniegta pieprasītā informācija. I. Cālītis līdz arestam 1983. gadā bija tiesāts jau divas reizes tādēļ IeM Informācijas centrā par viņa iepriekšējām sodāmībām bija divas uzskaites kartītes. Pēc I. Cālīša aresta 1983. gadā, VDK sastādīja trešo kartīti par viņu, kas eksponēta šajā izstādē.

12. Fragmenti no Latvijas PSR Augstākās tiesas prezidija lēmuma. Starp 1990. gada 23. februāri un 4. maiju.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 5. sēj., 322., 326.-327. lp. Oriģināls.

Dokuments nav datēts, taču tas tapis pēc Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja G. Zemribo 1990. gada 23. februāra protesta, bet pirms 1990. gada 4. maija deklarācijas ″Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu″, pēc kuras Latvijas PSR Augstākā tiesa kļuva par Latvijas Republikas Augstāko tiesu. 1990. gada 7. februārī Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnese B. Puķe, kas 1983. gadā vadīja tiesas procesu pret I. Cālīti, iesniedza Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājam J. Vilderam iesniegumu, kurā rakstīja, ka ″I. Cālīša darbībās nav nozieguma sastāvs, tādēļ spriedums būtu atceļams un lieta izbeidzama″. Pēc šā iesnieguma J. Vilders ierosināja protesta kārtībā atcelt Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1983. gada 23. septembra spriedumu I. Cālīša lietā. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādu lēmumu arī pieņēma. Zīmīgi, ka prokurors A. Reinieks pieprasīja J. Vildera protestu noraidīt un uzskatīja, ka I. Cālītis notiesāts pamatoti. Līdz ar to šis dokuments labi ilustrē situāciju Latvijā 1990. gada sākumā, kad vēl pastāvēja Latvijas PSR. Daļa no tā laika Latvijas tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ vairs neuzskatīja par noziegumu, savukārt citi to turpināja uzskatīt par ″sevišķi bīstamu valsts noziegumu″.